Jūs tos vīnus gan labāk nedzeriet

Reģionālās vizītes ministres/a darbā ir svarīgas un vērtīgas. Tās nevar aizstāt ar sapulcēm ministrijās vai pakļautības iestāžu reģionālo nodaļu ziņojumiem ministres kabinetā. Strādājot par labklājības ministri, regulāri devos iespējami rūpīgi un ar jēgu plānotos darba braucienos ārpus Rīgas. Par vienu šādu braucienu, kas īpaši palicis atmiņā, izstāstīšu.

Vizītes mērķis bija dzimtās Latgales pilsēta. Braucienā devāmies ar mana biroja vadītāju, diena bija saplānota blīvi. Sākām ar tikšanos domē, pēc tam saruna ar pilsētas un novada iedzīvotājiem kultūras namā, Labklājības ministrijas iestāžu reģionālo nodaļu apmeklējums. Man principā nepatīk ceremoniālas izdarības, piemēram, lentīšu griešanas. Bet reizēm ir objekti, kuru atklāšana tiešām ir svarīgs notikums, jo nozīmē kaut ko jaunu, nepieciešamu, svarīgu. 

Vizītes programmā bija iekļauta arī šajā pilsētā un novadā pirmā krīzes centra atklāšana. Centra, kas ticis izveidots ar ES fondu finansējuma atbalstu un piedāvāja palīdzību vardarbībā cietušie cilvēkiem un ģimenēm, iespēju nodrošināt mājvietu, tostarp arī cilvēkiem, kas kādas nelaimes rezultātā zaudējuši mājokli. Papildus krīzes centra vajadzībām ierīkotām telpām tika piedāvāti arī sociālā darba un cita atbalsta pakalpojumi. Sapņu projekts, par ko mana sociālās darbinieces sirds patiešām priecājās.

Krīzes centrs atradās nedaudz aiz pilsētas. Noteiktajā laikā bijām klāt, lai piedalītos svinīgajā atklāšanā. Viss bija organizēts kā pēc notīm. Mazi bērni tautastērpos, ziediem greznotas telpas, domes priekšsēdis ar deputātiem un, protams, arī katoļu mācītājs telpu iesvētīšanai. 

Pēc rituālajām darbībām mēra un centra vadītājas pavadībā viesiem tika izrādīta tikko renovētā ēka. Tā bija plaša, mājīga, piemērota klientu vajadzībām. Pirmie iemītnieki jau bija izmitināti. Dažās ģimenes – diemžēl klasiskais variants, kad vīrs bijis vardarbīgs un sievietei ar bērniem nācies glābties bēgot. Arī viens kungs gados, kuram bija nodegusi māja. Centra darbinieces bija pacilātas un apņēmības pilnas. 

Laipnais ekskursijas vadītājs mērs izmantoja iespēju un šāva vaļā: “Ministres kundze, man jums viens lūgums. Vai varam sarunāt, ka nākamā gada budžetā LM paredz finansējumu šim centram, mums jau ar tām naudām tā ir, kā ir, nezin, vai centra uzturēšanai pietiks.” Jāatzīst, ka pamatīgi apjuku. Vaicāju, vai tad šajā gadījumā norma, ka projekta īstenotājam tā darbība jānodrošina 5 gadus kopš projekta pabeigšanas, nav spēkā. Nu esot jau. Bet tomēr. Vai nevarot to naudu LM budžetā. Centrs viņu pašu vajadzībām arī būšot par lielu. Vaicāju atkal, vai mēģinājuši vienoties ar kaimiņu novadiem, ka izmanto centra pakalpojumus. Ai, nu nē, tas tomēr sarežģīti. 

Bet lai paliek ar naudas lietām, par to runās, kad pieņems budžetu, tagad jādodas nosvinēt centra atklāšana. Un viesi tika pavadīti uz blakus ēku, kurā bija klāti galdi un skanēja mūzika. Ieejot svinību telpā, mēs ar kolēģi biroja vadītāju apstulbām. Galvenais akcents zālē bija klātie galdi ar daudziem dzērieniem. Rindu rindām lokos izkārtotas savu kārtu gaidīja vīna un degvīna pudeles. Šķita, ka esam veikalā pie gara dzērienu plaukta. Balts vīns, sarkans vīns, degvīns ar bērza lapiņām uz etiķetes bez akcīzes markas uzlīmes. Krīzes centra vardarbībā cietušajiem atklāšanas saviesīgā daļa varēja sākties!

Dome bija pārstāvēta kuplā skaitā. Pienāca klāt kungs, pavilka malā un klusām sacīja: “Jūs tos vīnus gan nedzeriet. Tie nav īsti. Ieved pulveri, atšķaida un salej pudelēs, pēc tam šausmīgas paģiras. Šņabis gan ir labs, to var droši. Ticiet man, esmu narkologs, arī domes deputāts.” 

Ar kolēģi sajutāmies liekas šajos dzīves svētkos, par laimi daba kārtībā vēl bija dažās tikšanās pilsētā. Atvadījāmies no laipnajiem namatēviem un devāmies prom. Pēc vairākām stundām atpakaļceļā uz Rīgu braucām garām krīzes centram. Tur joprojām pagalmā bija pilns ar viesu automašīnām un svinību telpas logos gaiši un daudzsološi spīdēja gaisma. 

Jēzus bez rokas

Neesmu māņticīga. Bērnībā gan dažus vispārzināmus priekšrakstus ievēroju, piemēram, nospļauties pār plecu, ja melns kaķis pārskrien ceļu, vai uzkāpt atpakaļ uz kājas kādam, kas tev netīšām uzkāpis, lai nesastrīdētos.

Īpašas zīmes vai brīdinājumus notikumos nesaskatu, vienīgais, ko reizēm mēdzu darīt – neskatīties izšķirošus momentus sporta sacensībās, jo “kā apskatos, tā tiem, kam jūtu līdzi, neiet”. Šis nav racionāli, to saprotu.

Bet bija gadījums, kurā ar visu racionalitàti tomēr saskatīju nopietnu zīmi “no augšas”.

Pirms daudziem gadiem mūsu ģimenes mājā dzīvokli birojam sāka īrēt kristīga izdevniecība (ja kāds sāk uztraukties – nevajag, līgums reģistrēts VID) un telpas iesvētīja no studijām ārzemēs atgriezies priesteris Andris Kravalis. Viņš apvaicājās, vai mēs vēlētos, lai arī mūsu dzīvokli pie reizes nosvēta. Kādēļ gan ne, nospriedām. Rituāla beigās priesteris uzdāvināja krucifiksu un ieteica to pielikt virs ieejas durvīm. Tā arī izdarījām.

Vienā saulainā pēcpusdienā cītīgi berzu grīdas flīzes pie ieejas durvīm. Pēkšņi uz grīdas nokrita Jēzus. 10 cm liela figūriņa. Ar vienu roku. Lai cik racionāla būtu, šo uzskatīju par ļoti nopietnu zīmi. Jēzus nokrita no sava krusta, atstājot pie tā roku, un gandrīz vai uzkrita man virsū.

Papildus trauksmei, ko gan šī zīme varētu vēstīt, radās jautājums – ko darīt ar Jēzu. Izmest nedrīkst, pieķibināt atpakaļ – arī nešķiet variants. Pēc konsultācijām ģimenē ievietojām viņu kastītē un nolikām plauktā. 

Jēzus zīmīgo kritienu vēl kādu brīdi ik pa laikam pārrunājām arī ar saviem trīs dēliem, kas bija vecumā no 5 – 15 gadiem. Puikas uzmanīgi klausījās un neizpratnē rauca pieres, ko gan tas varētu nozīmēt. Gan jau Dieviņš ir gribējis likt kaut ko saprast.

Pēc vairākiem gadiem plauktā uzgāju kastīti ar satraumēto Jēzu. Vaicāju puikām, vai viņi atceras šo notikumu. Jā, atbildēja brāļi. Viņi varot par to pastāstīt vairāk. Jaunākais tolaik bija sācis trenēties futbolā un bijis lepns par savu tikko dabūto “JDFS Alberts” komandas formas tērpu. Gribējis parādīt brāļiem, ko iemācījies treniņos. Vecākais brālis kādu brīdi arī bija trenējies spēlēt futbolu, nolēmuši padzenāt bumbu lielajā istabā. Viens ielikts vārtos – durvīs. Spēlējuši, spēlējuši, kamēr sanācis uzsist tā sirsnīgāk. Bumba trāpījuši pa krucifiksu, Jēzus nolūzis. Domājuši, ko darīt, lai skādi labotu. Ņēmuši PVA līmi, stutējuši krēslu konstrukciju, lai tiek krustam klāt, un kritušo Dieva dēlu pieķimerējuši atpakaļ. Noturējās gandrīz gadu. Bet ir mācība. Vaicāju – kāda? Laikam tomēr vajadzēja līmēt ar superlīmi. 

Par vakcīnām, prognozēm un lobijiem

Pēdējās dienās izskanējuši skarbi komentāri par Latvijas izveidotā Covid-19 vakcīnu portfeļa saturu. 

Jautājums, par kuru šobrīd notiek asas diskusijas – vai vakcīnu iepirkuma sadalījums Latvijai ir  bijis pareizs? Vai visi riski tika novērtēti un novērsti? Šodienas acīm raugoties, kad gluži kā teicienā “pēc kara visi gudri”, iespējams, bija jāpiesakās uz visu ražotāju ja ne maksimāli iespējamām devām, tad vismaz  “BioNTech-Pfizer” gadījumā uz lielāku pamatlīguma apjomu. 

Lēmums par Latvijas Covid-19 vakcīnu portfeļa saturu tika veidots, par pamatu ņemot Imunizācijas valsts padomes, Valsts Zāļu aģentūras, VM atbildīgo departamentu speciālistu sagatavoto lēmuma projektu. “AstraZeneca” bija līderis gan prognozēs par reģistrāciju, gan vakcīnas vienkāršu lietošanu masu vakcinācijā, gan vienīgā vakcīna, kura pētījumos uzrādīja spēju pārtraukt vīrusa transmisijas ķēdi. Līgums ar šo ražotāju bija pirmais, ko slēdza EK un attiecīgi arī Latvija. Mēs izmantojām iespēju pietiekties uz maksimālo šo vakcīnu skaitu, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus. Lai arī ne galvenais, bet vērā ņemams apstāklis bija tas, ka šis vakcīnas ir ilgāk uzglabājamas un to cena ir gandrīz 10 reizes lētāka par “BioNTech-Pfizer” vakcīnām. Vai šis lēmums ir bijis pamatots, redzēsim jau tuvā nākotnē. Tiek prognozēts, ka “AstraZeneca” vakcīna ES varētu tikt reģistrēta vēl janvārī. Vienkāršās lietošanas dēļ būtu iespējams iedzīt vakcinācijas tempus, kas sarežģītākās ”BioNTech-Pfizer” vakcīnu loģistikas  dēļ ir lēnāki. 

Vakcinācijas stratēģijā kā vēlamais mērķis noteikts sasniegt 80% iedzīvotāju vakcināciju pret Covid-19 līdz šī gada beigām. Latvijas sākotnējais vakcīnu iepirkuma apjoms EK kopējā iepirkuma ietvarā ir 4 060 536 devas, kas atbilst 2 429 939 cilvēku vakcinācijai (viens ražotājs piedāva vakcīnu, kuras vakcinācijas kurss ir 1 deva). Pasūtināto vakcīnu apjoms pārsniedz Latvijas iedzīvotāju skaitu, bet rezerve nepieciešama papildus drošībai. 

EK slēgtā pirmā  līguma ar  ”BioNTech-Pfizer” pamatapjoma ietvarā Latvijai bija iespēja pieteikties uz 800 tūkstošiem devu. Eksperti sākotnējās aplēsēs vērtēja 200 tūkstošu devu iegādi, galīgā lēmuma projektā vakcīnu portfelī iekļaujot 97000 šo vakcīnu. No papildus apjomiem decembrī tika iegādāti vēl 243 tūkstoši devu. (Tieši par papildus apjoma 100 tūkstoš devu iepirkšanu 21. decembrī Kariņa kungs izteica pārmetumus Veselības ministrijai, kura no tām it kā esot atteikusies. Un tā nav taisnība. 21.decembrī VM ražotāju informēja par papildus devu iegādi un šo lēmumu 22.decembrī apstiprināja MK). Bez tam Ministru kabinets 8.janvarī lēma, ka izmatos EK piedāvātās otrās papildus vakcīnas piegādes iespējas līdz pat 1,4 miljoniem šī ražotāja devu. 

Varu piekrist vērtējumam, ka Covid-19 vakcīnu izstrāde, iepirkums, loģistika ir nebijuša apmēra operācija, kurā diezgan daudz mācāmies darot un no savām kļūdām. Tomēr vēlos noraidīt pieņēmums par kāda ražotāja īpašu lobēšanu. Dalībvalstis līgumus un pasūtījums slēdz un izdara EK iepriekš panāktas vienošanās ietvarā, pasūtījuma procedūra ir standartizēta, nekādas lokālas sarunas ar ražotāju par īpašu lobēšanu nav iespējamas. 

Diskusijas par vakcīnu portfeli šajos saspringtajos apstākļos liecina par vienu VM un MK darba uzlabošanas priekšlikumu vēl pirms visas pandēmijas pieredzes izvērtēšanas – lēmumi ar tādu ietekmi uz sabiedrību, kā vakcinācija pret Covid-19, ir izvērstāk un plašāk jāvērtē un jādiskutē valdībā pirms lēmuma pieņemšanas, ne pēc, atbildības smagumu par tiem dalot ar ekspertiem.

Fakti

Notikumu secība Eiropas Komisijā

Pagājušā gada 17.jūnijā Eiropas Komisija (EK) nāca klajā ar paziņojumus, ka ar ievērojamu finansējumu veicinās efektīvu un drošu Covid-19 vakcīnu izstrādi, ražošanu un piegādi. EK  noslēdza cerību pirkuma līgumus (Advance Purchase Agreements) ar ražotājiem, kuriem šis finansējumu tika novirzīts, kā daļēja samaksa vakcīnām, kuras tiks izstrādātas un reģistrētas ES un kuras pēc reģistrācijas iegādāsies EK. Vakcīnu iegādes tiek finansētas no Ārkārtas atbalsta instrumenta. 18.jūnijā EK pieņēma lēmumu, ka visu dalībvalstu vārdā veiks kopīgu vakcīnu iepirkumu, Latvija atbalstīja vienošanos.

31.jūlijā EK noslēdza izpētes sarunas ar farmācijas uzņēmumu “Sanofi-GSK”. Sagaidāmais vakcīnu skaits, ko reģistrācijas gadījumā EK iegādātos no šī ražotāja, ir 300 miljoni devu.

13.augustā EK noslēdza izpētes sarunas ar “Johnson&Johnson”. Potenciālā līguma apjoms 200 miljoni devu. Līgums parakstīts 8.oktobrī. 

14.augustā EK noslēdz pirmo vienošanos ar uzņēmumu “AstraZeneca” par potenciālās Covid-19 vakcīnas iegādi un ziedošanu valstīm ar zemākiem un vidējiem ienākumiem vai novirzīšanu uz citām Eiropas valstīm. Apjoms 300 miljonu devu iegāde ar papildus iespējām iegādāties vēl 100 miljonus. Uz vienošanās slēgšanas brīdi  tika vērtēts, ka  “AstraZeneca” ražotās vakcīnas reģistrācijai varētu būt pieejamas pirmās.  EK informēja, ka notiek daudzsološi II-III fāzes izmēģinājumi. Tika atzīts, ka lēmums iegādāties “AstraZeneca” vakcīnu balstās uz zinātnisku pieeju un tehnoloģiju, liela apjoma piegādes ātrumu, izmaksām, riska dalīšanu, atbildīgumu un ražošanas jaudām. Līgums tika parakstīts 27.augustā.

11.novembrī EK komisija noslēdza līgumu ar ražotāju “BioNTech-Pfizer” par 200 miljonu devu iegādi ar papildus iespējām saņemt vēl 100 miljonus devu. Par papildus devu iegādi EK komisija lēma 15.decembrī. 21.decembrī EK apstiprināja šīs vakcīnas lietošanu ES. Jau 2021.gada 8.janvārī EK dalībvalstīm piedāvāja iegādāties papildus 200 miljonus vakcīnu devu, rezervējot vēl 100 miljonus.

17.novembrī EK noslēdza līgumu ar kompāniju CureVAc par 225 miljonu devu iegādi ar papildus iespējām saņemt vēl 180 miljonus devu.

25.novembrī EK noslēdza līgumu ar ražotāju “Moderna” par 80 miljoniem devu ar iespēju pasūtināt vēl 80 miljonus. Atļauja lietot “Moderna” vakcīnu ES tiek apstiprināta šī gada 6.janvārī.

EK noslēgtie līgumi paredz vakcīnu piegādi nevis uzreiz, bet gan dalot pa ceturkšņiem. EK atzīst, ka, vērtējot pieredzi no vakcinēšanas pieredzes pret citām slimībām, kolektīvā imunitāte sasniedzama pie 70% populācijas vakcinācijas. Ņemot vērā objektīvos apstākļus, EK uzskata, ka ES vakcinēšanu pret Covid-19 varēs pabeigt 2021.gada beigās.

Pieturas punkti lēmumiem par Covid-19 vakcīnām Latvijā.

Pirmā Latvijas iemaksa EK Ārkārtas atbalsta instrumentā vienotajam ES vakcīnu iepirkumam tika ieturēta no mūsu valsts iemaksām ES budžetā. EK lēma palielināt finansējumu vakcīnu iepirkumam, tādēļ dalībvalstīm bija jāveic papildus iemaksas jau tieši no valsts budžeta. 

13.oktobra MK sēdē lēma, ka Latvija iemaksā vēl 1,6 miljoni eiro Ārkārtas atbalsta instrumentā no programmas “Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem” vakcīnu iegādei. Ziņojuma anotācijā tika izklāstīta situācija par Covid-19 vakcīnām ES, tostarp kopējiem līgumu apjomiem, kas bija pieejama uz to brīdi. Jautājuma skatīšanas laikā ministri neuzdeva jautājumus un nerosināja diskusiju.

20.oktobra MK sēdē tiek apstiprināts VM informatīvais ziņojums par 2,6 miljoni eiro finansējuma piešķiršanu “AstraZeneca” līgumam, kas paredzēja Latvijai 1 271 870 vakcīnu devu ar indikatīvo piegādes grafiku jau decembrī. Finansējums tika piešķirts. Jautājuma skatīšanas laikā ministri neuzdeva jautājumus un nerosināja diskusiju.

1.decembra MK sēdē tiek skatīts, akceptēts un piešķirts 26,7 miljoni eiro finansējums Covid-19 vakcīnu iepirkumam saskaņā ar vakcinācijas stratēģiju. MK tiek iepazīstināts ar Latvijas Covid-19 vakcīnu portfeļa sadalījuma apjomu pēc ražotājiem, kā arī indikatīvajiem piegādes laikiem. Cita starpā šajā ziņojumā norādīts, ka lielāko iepirkumu veic no “AstraZeneca”, bet no “BioNTech-Pfizer” pamatlīguma ietvarā plānots iegādāties 97 tūkstošus devu. Jautājuma skatīšanas laikā par vakcīnu apjomu un sadalījumu pēc ražotājiem ministri neuzdeva jautājumus un nerosināja diskusiju. Ministru prezidents gan norādīja, ka jāgatavo lielāka detalizācija par vakcīnu izlietošanas plānu un loģistiku. 

21. decembrī VM saņem informāciju no “Pfizer”, ka līguma ietvarā Latvijai pieejamas papildus 100 tūkstoši devas vakcīnu. Atbilde jāsniedz līdz pusnaktij. VM informē, ka piesakās uz piedāvājumu, lēmumu apstiprinājumam virza izskatīšanai 22.decemba MK sēdē. Lēmums tiek atbalstīts. 

Kāds sakars nagu vīlei ar Covid-19

Saslimstības ar Covid-19 efektīvākais ierobežošanas veids ir mazāk kontaktu klātienē un fiziskas distances ievērošana, īpaši telpās – sākot ar darba vietām, beidzot ar veikaliem. Nesatiekot citus cilvēkus, tie, kas diemžēl  jau ir inficējušies, “neaplipina” citus, jo vīruss galvenokārt izplatās aerosola veidā un ar siekalu pilieniem.

Ierobežojumu klāsts, ko SARS-CoV-2 vīrusa izplatības mazināšanai lieto visā pasaulē, ir līdzīgs. Prioritāri būtiski ierobežo vai aizliedz pasākumus klātienē – gan publiskus, gan privātus, sabiedrisko ēdināšanu un iepirkšanos. Vēl pavasarī ziņu lentās un sociālajos tīklos varēja lasīt un skatīt bildes no Eiropas valstīm, kurās pie lielveikaliem, ievērojot distanci, savu kārtu iepirkties rindā gaidīja labklājīgo valstu iedzīvotāji. Covid-19 rudens uzliesmojumā iespēja iegādāties tikai pārtiku un pirmās nepieciešamības preces nav nekāds retums. Beļģijā, piemēram, pārtikas lielveikalos nepārtikas preču ailes, nodaļas ir norobežotas un tiek tirgota pārtika un pirmās nepieciešamības preces.

Latvijā nepārtikas preču tirdzniecības ierobežošana stāsies spēkā sestdien 5.decembrī. Kā tas ietekmēs mūsu ikdienu? Sociālajos tīklos cilvēki pauž polarizētus viedokļus. Ir gana daudz sašutuma un neizpratnes. Kā? Viena mana kolēģe pārdzīvoja par to, ka kleitu veikali būs ciet. Kāds pukojas, ka nebūs iespējams iegādāties spuldzes. Bet kā ar bērnu rotaļļietam?! Jāatzīst, ka salasoties šādas atsauksmes, pieķēru sevi pie domas  – jā, tiešām, bet kā tagad būt?!

Padomāsim vēsu prātu.

  1. Ierobežojumi ir līdz 11.janvārim. 39 dienu periods, no kurām ierobežojumi būs 14 dienas  – tikai brīvdienās un svētku dienās.
  2. Darbadienās pannu, katlu, cimdu, zeķu, zābaciņu veikali un nodaļas veikalos ir vaļā.

Vērtēju arī, kādu ietekmi ierobežojumi atstās uz manu ikdienu. Iepērkos nedēļas nogalēs, jo darbadienās tam nav laika, pamatā tikai pārtiku un pamatā lielveikalos, kas tuvu mājām. Ir nedēļas nogales, kad nav ne spēka, ne vēlēšanās iet uz veikalu, tad sarunāju, ka to izdara ģimene. Savukārt tajās brīvdienās, kad iepērkos pati, cenšos to darīt pēc iepriekš sastādīta saraksta.

Nezinu, ka jums, bet pat ar sarakstu un mērķi iegādāties tikai nepieciešamās pārtikas preces, ne vienmēr apņemšanās sokas. Ar iepirkuma ratiem manevrējot pa preču ailēm, kas apspraudītas ar lieliem atlaižu plakātiem, nevilšus to svečturīti vai krūzi tomēr pacilā. Un pat saprotot, ka mārketings, to svečturi man simts gadus nevajag un patiesībā arī negrasos pirkt, laiks, ko pavadu veikalā paildzinās. Pēc novērojumiem pilnīgi noteikti ir ļoti daudz cilvēku, kas rīkojas līdzīgi. Un tā nu mums brīvdienās ir pilni veikali cilvēku.

Vai valdības garajā un slēgtajā 1.decembra sēdē pieņemtie tirdzniecības ierobežojumi bija izveidoti skaidri un nepārprotami līdz detaļām? Nē. Bet ierobežojumu pamatmērķis un doma no tā nemainās – samazināt fizisku kontaktu skaitu un cilvēku pārvietošanos. Ja savstarpējas uzticēšanās līmenis sabiedrībā būtu augstāks, pietiktu ar regulējumu, ka brīvdienās tirgojamas vien pārtikas un pirmās nepieciešamības preces, minot saturisku aprakstu, ko ar to saprot. Bet ir pieredzēts, cik ārkārtīgi radoši tiek interpretēti saturiski it kā skaidri ierobežojumi, tādēļ valdība iekrita EM sagatavotā detalizētā pirmās nepieciešamības preču saraksta lamatās.

Uzklausot sabiedrības taisnīgi norādītās regulējuma nepilnības, tās tiks labotas vēl šodien un degvielas uzpildes stacijā varēs iegādāties arī logu mazgāšanas šķidrumu un žurnālu.

Tomēr būtiskākais, manuprāt, šobrīd ir par ko citu.  Radošumu, ko liek lietā, lai pamatoti un arī ne tik ļoti izspēlētu desmitiem scenāriju, kādēļ drīkst to, bet aizliedz citu, un kā visu var apiet, ir jāvirza uz ierobežojumu ievērošanu pēc būtības. Mazāk kontaktu, mazāk inficēšanās. Mazāk inficēšanās, mazāk Covid-19 slimnieku slimnīcās. Mazāk Covid-19 pacientu slimnīcās, mazāk pārstrādājušos mediķu un vairāk pakalpojumu citiem slimniekiem, kuriem arī vajadzīga palīdzība. Un ātrāk atpakaļ pie ierastās dzīves.

Attēlos – veikali Briselē

Par krīzi, maskām uz spēju iekāpt cita kurpēs

Krīze, īpaši ilgstoša, ir stresa noturības tests. Covid-19 krīze ir globāla, tā pārbauda izturību veselām sabiedrībām un, protams, arī cilvēkiem, kas atbildīgi par krīzes vadību. Neskaidrības un ārkārtīgi mainīgos apstākļos dzīvojam kopš marta. Ir saprotami, ka iestājas nogurums, bet vēl bīstamāk – izsīkums. Nogurums un izsīkums kopā var radīt trauksmi un arī bailes, kas nekādi nepalīdz pieņemt lēmumus sarežģītā situācijā.  Labākās zāles pret to ir darbs komandā.

Pirmajā Covid-19 cēlienā pavasarī komandas darbs bija pašsaprotams. Premjers vadīja to, bija skaidra lēmumu apspriešanas un pieņemšanas kārtība. Tā tika koordinēta Ministru kabineta ārkārtas sēdēs, īpaši izveidotā krīzes vadības grupā un regulārās operatīvajās sanāksmēs pie premjera. Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka Artūrs Krišjānis Kariņš bija cilvēks, ar kuru nedēļā pavadīju visilgāk laika. Bez valdības sēdēm 5-6 reizes nedēļā pa pāris stundām vēl šaurā operatīvā sanāksmē. Esmu stundām informējusi premjeru par ekspertu viedokļiem, situācijas raksturojumu, apsvērumiem, kas jāņem vērā, pieņemot lēmumus. Esam desmitiem stundu pavadījuši diskusijās par maskām. Premjers visās detaļās ir dzirdējis visus veselības aprūpes eskspertu un organizētāju apsvērumus, visus sabiedrības izturētspējas, infektoloģiskos, psihiskās veselības un (ne)vienlīdzības apsvērumus. Un arī pats ir dalījies ar savām pārdomām par iespējamiem risinājumiem veselībā, balstoties uz personisko pieredzi, kā arī iezīmējis lēmumu pieņemšanas daudzšķautņaino dabu koalīcijā. Valdība kā komanda ar diviem cilvēkiem priekšplānā pavasara krīzes cēlienu izvilka. Rezultāti bija labi, pienāca vasara un komanda atslāba.

Veselības ministrijā turpinājām iesākto. Covid-19 krīzes vadības grupa ne brīdi nepārtrauca darbu. Samazinājām gan tikšanās biežumu no 6 reizēm nedēļa uz divām.  Strādājām pie veselības aprūpes sistēmas veiktspēja stiprināšanas stratēģijas, kurā ietvērām tās vajadzības un pasākumus, kas ļautu sistēmu nostiprināt šai un citām nākotnes epidēmijām. Pasākumu tvērums – sākot no SPKC jaudas un slimnīcu ventilācijas sistēmām, beidzot ar psiholoģiskā atbalsta iespējām iedzīvotājiem. Kompleksi risinājumi. Iesniegts vērtējumam premjeram.

Strādājot pie rudens atkārtotā Covid-19 uzliesmojuma scenārijiem, analizējām pavasara pieredzi. Un bija nešaubīgi skaidrs, ka konsekvento pieeju – vispirms ekspertu ieteikumi, pēc tam politiski lēmumi, ir jāturpina. Bija skaidrs, ka rudens būs nesalīdzināmi sarežģītāks, jo ar rotaļīgo  “2x2metri” vairs nevarēs iztikt. Bija skaidrs, ka ierobežojumi būs jāievieš pakāpeniski, regulējums būs daudz niansētāks, valdībai skaidrojošā darba krietni vairāk. Un vēl lielāka nozīme valdības kā komandas un tās līdera koordinētai sadarbībai. 

Vēlreiz un vēlreiz atkārtošu, lai cik to arī kāds nevēlētos dzirdēt, ka Covid-19 krīze ir daudz plašāka nekā epidemioloģiska. Ja ekspertu ieteikto drošības un ierobežojošos pasākumus, kas daļu Latvijas iedzīvotāju atstāj bez iztikas kādu brīdi, nepapildina ar laikus un pareizi veidotiem atbalsta mehānismiem, sabiedrības līdzdalība būs mazāka. Vasara bija jāpavada vadītā un koordinētā izmantoto dīkstāves mehānismu kļūdu analīzē un jāgatavo atbalsta pasākumus pa nozarēm. 

Lēmumu pieņemšanas kļūda, manuprāt, slēpjas nevis nepietiekami stingru ekspertu ieteikumu nepietiekami stingrā īstenošanā. Tā slēpjas arī lēmumu pieņēmēju, kas paši dzīvo pietiekoši turīgā vidusšķirā, nespējā iekāpt tā cilvēka, tās ģimenes kurpēs, kas pamatoti uztraucas gan par savu veselību, gan to, ka ierobežojumu dēļ paliek bez iztikas. Ģimene, kurā sieva strādā par viesmīli, vīrs ir radošais, ir mazi bērni un iztika atkarīga no tā, vai viņiem ir darbs, man nav abstrakcija. Tie ir cilvēki, par kuru problēmām zinu no viņiem pašiem, kuriem man vakarā ir jāatbild uz personīgi sūtītu jautājumu – kas notiks nākamnedēļ? Izņemot jaunus ierobežojumus, man viņiem nav ko atbildēt. 

Latvijā, tāpat kā visā Eiropā, Covid-19 rādītāji kāpj. Protams, mums jārīkojas izlēmīgi un gudri, lai infekcijas izplatību apturētu. Kopš pagājušās nedēļas premjers ir atjaunojis operatīvās sapulces, kā arī ir notikušas dažās Krīzes vadības sanāksmes. Krīzes koordinēta vadība ir atsākta. Ceru, ka mums pietiks spēka turpināt lēmumus balstīt ekspertu ieteikumos un pietiks empātijas ieraudzīt aiz šiem lēmumiem cilvēkus, kurus tie ietekmēs.

Bet šobrīd pats galvenais krīzes vadībā ir ekspertīze, komanda un vienotība. Mēs ar kolēģiem apvienībā A/P esam dažbrīd sakostiem zobiem situšies, lai palīdzētu skaidrot, pamatot un uzlabot Kariņa-Reira nodokļu grozījumus (kuri, mūsuprāt, ne vienmēr ir bijuši izcili skaidri, pamatoti un taisnīgi). Mēs esam pacietīgi klausījušies un iecietīgi izturējušies pret dažu koalīcijas locekļu privātajām un politiskajām neirozēm. Mēs labi apzināmies, ka valstij krīzē ir vajadzīga rīcībspējīga valdība. Tāpēc mēs joprojām esam gatavi strādāt komandā.

COVID-19 viļņošanās

Lai kuram no uzskatiem piekrītat – SARS-CoV-2 vīrusa izplatības spējš pieaugums rudenī visā Eiropā un citur pasaulē ir otrais vilnis vai pirmā viļņa turpinājums, pēc mierīgas vasaras atkal kāpj inficēto un saslimušo skaits un valstis spiestas atgriezties pie ierobežojumiem. Kumulatīvā 14 dienu incidence uz 100 tūkstošiem iedzīvotājiem Eiropā 25.oktobrī zem rādītāja 100 bija vien 5 valstīs, Latviju ieskaitot. Vidējais ES/EEZ un UK rādītājs – 249,8 (23.10.). 

Martā Eiropas valstu rīcība, lai arī savstarpēji nesaskaņota, bija visai līdzīga. Tika slēgtas robežas, ieviesti tā saucamie lockdown, kas vairākās valstīs bija ļoti drastiski – līdz pat aizliegumam atrasties uz ielām. Latvija pavasarī izvēlējās salīdzinoši mērenus ierobežojumus, kas pateicoties augstai sabiedrības līdzdalībai nesa labus epidemioloģiskos rezultātus. Tādēļ vasaru varējām pavadīt gandrīz vai kā normālos laikos, dažus ierobežojumus saglabājot uz pasākumu dalībnieku skaitu un ceļošanu. 

Vīrusa ierobežošanas pasākumu klāsts ir balstīts uz cilvēku kontaktu daudzuma un ilguma samazināšanu. Sociālā un fiziskā distancēšanās kombinācijā ar masku valkāšanu, roku un virsmu dezinfekciju spēj samazināt inficēšanos. Sociālā distancēšanās ir klātienes kontaktu samazināšana, palikšana savos “burbuļos”  – ģimene, izglītības iestāde, darbavieta. Dzīvi organizēt tā, lai ikdienā pagaidām izvairītos no satikšanās ar citu, šobrīd ne kritiski svarīgu sociālo “burbuļu” pārstāvjiem, īpaši aktivitātēs, kas saistītas ar paaugstinātu inficēšanās risku, piem., dziedāšana korī, ballēšanos telpās utt. Fiziska distancēšanās ir vienkārši jau par hrestomātiskiem kļuvušo 2m (pēc dažiem avotiem 1,5m) ievērošana – veikalos, pasākumos, kino utt.

Ierobežojošie pasākumi ietver normatīvi noteiktu sociālās un fiziskās distancēšanās ieviešanu. Visplašāk lietotie ierobežojumi skar vietas un norises, kurās ir lielāks cilvēku daudzums ar augstāku inficēšanās risku, un tās ir izglītības iestādes, darbavietas, sabiedriskās ēdināšanas iestādes, pasākumi – gan organizētie, gan privātie, ceļošana, sabiedriskais transports. Pavasarī tika lietoti praktiski visi no uzskatītajiem. Ir pieejami pētījumi par dažādo ierobežojumu epidemioloģisko efektivitāti, bet tik pat nozīmīgs jautājums ir par to blakus efektiem – psiholoģiskajiem, ekonomiskajiem, par ietekmi uz nevienlīdzību. Tieši vērtējot kompleksi, Latvijas valdībā ir izpratne, ka vispārējās izglītības norise klātienē iespējami ilgi ir ļoti nozīmīgs mērķis. Attālinātas mācības, īpaši jaunāko klašu bērniem, ilgtermiņā var vairot nevienlīdzību, palielināt atšķirību zināšanās, būtiski ietekmē vecāku ekonomisko aktivitāti.  Kopš pavasara pieredzes pieprasījums pēc tā, ka ārkārtīgi būtiski ir vērtēt epidemioloģiskās drošības un ierobežojumu ietekmi plašākā kontekstā, ekspertu vidū un sabiedrībā kopumā ir audzis.

Diemžēl Latvijā daļu vasaras pavadījām neauglīgās diskusijās par to, ka “sliktā Veselības ministrija un SPKC nepaaugstina kumulatīvās incidences rādītāju, lai varētu brīvi ceļot bez pašizolācijas”. It kā šī rādītāja paaugstināšana varētu atrisināt būtiskāko problēmu, kas ir ārpus VM kompetences – kā uzņēmējdarbību pielāgot jaunajai realitātei un kāds atbalsts no valsts puses tam ir nepieciešams. Kādēļ tas bija un joprojām ir kritiski svarīgi? Tādēļ, ka cikliska ierobežojumu nepieciešamība ir jaunā realitāte un tā sekmētos krietni labāk, ja papildus epidemioloģiskajiem būtu gatavi arī atbalsta pasākumi. 

Pavasarī Veselības ministrija nevilšus kļuva par tādu kā Visu Lietu ministriju, no kuras sagaidīja risinājumus sākot no robežkontroles, beidzot ar noteikumu pārkāpēju tvarstīšanu. Šobrīd ir nesalīdzināmi vairāk informācijas, iespēja izvērtēt nu jau pašu pieredzi, kā arī skaidrāks atbildības sadalījums. Atļaušos izteikt apgalvojumu, ka katram labi un atbildīgi paveicot savu darba un pienākumu sadaļu, savaldīsim inficēšanās pieaugumu. Veselības ministrijas, SPKC, ārstniecības iestāžu un mediķu darbs ir plānot epidemioloģiskās drošības pasākumus, piedāvāt to ieviešanu, analizējot inficēšanās un saslimstības tendences, nodrošināt veselības aprūpes nepārtrauktību. Tagad ieviestie ierobežojumi, ja tiks godprātīgi ievēroti, ietekmi uz inficēšanās izplatību dos aptuveni pēc 2 nedēļām.

Sabiedrības pienākums ir ievērot, nevis apiet ierobežojumus. Bez sabiedrības apzinīgas līdzdarbības pagaidām salīdzinoši samērīgie ierobežojumi var izrādīties nepietiekami un lai veselības aprūpes sistēma neuzkārtos no COVID-19 pacientu radītās pārslodzes, lai varētu turpināt sniegt palīdzību pacientiem ar citām slimībām, būs jāievieš stingrāki ierobežojumi. Saistība starp nelegālām ballītēm, bērnu hokeja treniņiem, kas pārsaukti  par privātu pasākumu un tamlīdzīgam radošām izpausmēm un striktāku ierobežojumu iespējamību ir visai cieša – jo vairāk radošuma, jo vairāk inficēto, jo lielāka varbūtība papildus ierobežojumiem. 

Savukārt ierobežojumu kontrole ir Iekšlietu ministrijas kompetence, mācību procesa organizēšana – Izglītības un zinātnes ministrijas, atbalsts uzņēmējiem – Ekonomikas ministrijas, sociālās apdrošināšanas pakalpojumu pielāgošana šiem apstākļiem – Labklājības ministrijas utt. Šobrīd Covid-19 krīzes sekmīgai vadībai un pārvarēšanai ar VM vien nepietiek. Fokusēšanās tikai uz epidemioloģiskajiem pasākumiem, ar kuriem VM līdz šim tikusi galā diezgan labi, būtu nepamatoti šaura izpratne par COVID-19 krīzi. Valdībai kopumā un premjeram kā komandas kapteinim ir jāredz bilde daudz plašāk par epidemioloģiskajiem rādītājiem. Maskas, protams, ir svarīgas, bet ar tām šoreiz būs daudz par maz.

Covid – 19 martā un tagad

Martā, kad jaunais vīruss Sars-Cov-2 sasniedza Latviju un mūsu visu ikdienā uz palikšanu ienāca jaunais vārds Covid-19, reakcija uz pandēmijas ierobežošanu vai visā pasaulē bija līdzīga. To raksturoja apjukums, akūts informācijas trūkums, bailes. Eiropas Savienībā, kuras viens no pamatpīlāriem ir cilvēku brīva pārvietošanās, kā domino efektā valstis viena pēc otras nebrīdinot slēdza savas robežas. Viss apstājās. Ielas bija tukšas, skolas, bibliotēkas, kafejnīcas, veikali, teātri utt. slēgti. Slimnīcas un morgi pārpildīti. Latvija šajā posta un nelaimes jūrā bija droša un mierīga vieta. Salīdzinot pat ar pārējām Baltijas valstīm, Latvijā ierobežojumi bija maigāki, inficēšanās, saslimstības un mirstības rādītāji zemāki, valdības rīcība principā konsekventi balstīta ekspertu ieteikumos, tikai pēc tiem pieņemot politiskus lēmumus. Atļaušos apgalvot, ka epidemioloģiskās drošības lēmumi sekmējās raitāk un bija vairāk pierādījumos balstīti, salīdzinot ar, piemēram, atbalsta programmām epidēmijas skartajām nozarēm. Tam ir skaidrojums – epidemioloģiskie lēmumi ir brīvāki no ideoloģiskām izšķiršanām, tā faktiski ir zinātne. Savukārt, jautājumi par valsts atbalstu, to, kam pienākas dīkstāves vai citi pabalsti, kam nē, ir cieši saistīti ar lēmumu pieņēmēju  ideoloģiskajām pārliecībām. Tiesiskais regulējums pavasarī, ieviešot ārkārtas situāciju, noteica striktu lēmumu un atbildības vektoru – centralizēti no augšas uz leju. Situācija bija smagāka, bet kaut kādā veidā lēmumu pieņēmējiem valdībā dzīve bija vienkāršāka – 2X2m un visi sēž mājās. Ziņa skaidra, viegli izstāstāma un parādāma. 

Ierobežojumu mazinājumu maijā pa soļiem rosināja eksperti, valdība ar diskusijām tos akceptēja. Vasara Latvijā pagāja Covid-19 miera zīmē. Zemākais Eiropā Covid-19 inficēto skaits, dzīve gandrīz bez ierobežojumiem, laiks, lai atvilktu elpu no samocītā pavasara, sagatavotos nezināmajam rudenī un ziemā. Kopš pandēmijas sākuma informācijas, pētījumu par jauno vīrusu un Covid-19 ir nesalīdzināmi vairāk un tas palīdz veidot jaunu stratēģiju un taktiku vīrusa savaldīšanai. Kā zinātnieki prognozēja, rudens atnāca ar Covid-19 kāpumu. Latvijai izdevās salīdzinoši zemus inficēšanās rādītājus saglabāt vai mēnesi ilgāk par pārējo Eiropu, ieskaitot kaimiņu valstis. Tomēr pie atvērtām robežām un brīvākas cilvēku pārvietošanās vīrusa neizplatīšanās nebija iespējama. Latvijas stratēģija, ko veidojuši mūsu SPKC epidemiologi, konsultējoties ar citu specialitāšu pārstāvjiem, balstīta riska līmeņu noteikšanā un iespējami ilgi tikai lokālu ierobežojumu piemērošanā. Riska līmeņi, savukārt, sakņojas četru pamata indikatoru vērtēšanā:

 – 14 dienu kumulatīvās incidences rādītājs (cik jaunu saslimušo uz 100 tūkst iedzīvotājiem) un cik inficēšanās gadījumi ir izsekojami (situācija tiek kontrolēta, ja neizsekojamie nav vairāk par 20%);

–  testu skaits – par pietiekamu uzskatot 300 testus uz 100 tūkst nedēļas laikā;

–  pozitīvo testu īpatsvars – ES sliecas vienoties par 4% kā robežu, kad infekcijas izplatību uzskata par nekontrolējamu;

– ar Covid-19 saslimušo skaits slimnīcās un to stāvokļa smagums. 

Pēdējo divu nedēļu straujie inficēšanās rādītāji Latvijā raisa baiļu, neskaidrības un trauksmes sajūtu, kas savijas kopā ar Covid-19 noliedzēju un konspirācijas teoriju daudzinātāju balsīm. Ikdienas statistika ar no jauna atklātiem pozitīviem gadījumiem ir satraucoša, šķiet, ka zūd pamats zem kājām un Latvijā grimst Covid-19 skavās. Piemirstas, ka straujais pieaugums ir no ļoti zemas bāzes, kas šo faktu ignorējot, bildi padara dramatiskāku. Saprotama cilvēku vēlme gūt pārliecību, ka valstī ir skaidrs un vēlams arī vienkāršs plāns, ko darīt Covid-19 ierobežošanai. Tāds pa soļiem un datumiem – ja slēgs skolas, tad kad, ja ekonomika atkal apstāsies, vai būs kompensācijas utt. 

Sniegšu ieskatu par to, kādu pieeju mūsu eksperti iesaka epidemioloģiskās situācijas kontrolei tagad un par ko esmu informējusi arī ministru prezidentu. Mūsu rīcībā ir drošības pasākumu un ierobežojumu klāsts, ko pielieto pakāpeniski un mērķtiecīgi lokālā līmenī. Tā ir būtiska atšķirība no pavasara, kad vienāda smaguma ierobežojumus attiecināja uz visu valsti. Drošības pasākumi ir distancēšanās, roku un virsmu higiēna, telpu vēdināšana, masku lietošana. Neviena no šīm darbībām viena vien nenodrošina rezultātu, tās ir praktizējamas kopā vai kombinācijās. Visus šos drošības pasākumus var un vajag lietot ikdienā, tostarp darbā. Bet. Tos, kas tic, ka vīrusu ne vien apturēsim, bet arī ekonomiku bez ierobežojumiem varēsim darbināt, ja tik visi un visur valkās maskas – diemžēl, tā nenotiek. Skatām kaut vai Čehiju, kas lepojās ar masku valkāšanas plašumu un disciplīnu – Covid-19 izplatība rudenī tur aizgāja kā uguns sausā zālē. Pie drošības pieskaitāmi arī organizatoriski pasākumi, kas izglītības iestādēs, darba vietās, sadzīvē nodala cilvēku plūsmas, darbu, ja iespējams, organizē attālināti, maiņu darbu rīko tā, lai cilvēki no dažādām maiņām nestrādātu kopā, strikti ievēro ekspertu ieteikumus nerīkot tortes “Cielaviņa” kopīgu baudīšanu pusdienu pārtraukumā, nenākt uz darbu slimiem utt. Šie pasākumi ir gan iekļauti MK noteikumos nr.360, gan izvērsti aprakstīti SPKC speciālistu vadlīnijās un rekomendācijās darba devējiem, izglītības iestādēm, ārstniecības iestādēm, pasākumu rīkotājiem u.c. Šie drošības pasākumi jau ir saistoši to adresātiem, bet vai tiešām tiek ievēroti? Kā saka – ar Dievu uz pusēm. Infekcijas uzliesmojumi darba kolektīvos liecina, ka šie pasākumi, kas ir reāla iespēja novērst  karantīnu, tomēr netiek pietiekami īstenoti. Sekas tam ir uzņēmuma vai iestādes došanās karantīnā, darbības pārtraukums, reizēm pat striktāki ierobežojumi visā pilsētā vai novadā. 

Ja drošības pasākumi netiek ievēroti, tie raisa vīrusa uzliesmojumu un striktākus ierobežojumus. Apzinoties, ka bērnudārzi un skolas klātienē ir mērķis, kas jānosargā iespējami ilgi, ierobežojumu pielietojums sākas no vieglākā un smagāko. Paralēli valdībai ir jāstrādā pie jaunu atbalsta mehānismu izstrādes gadījumam, ja būs jāievieš strikti ierobežojumi valsts mērogā. Vieglākie ir pulcēšanās skaita mazināšana, vietu iekštelpās, kurās cilvēki kustās un kontaktējas ciešāk darba laiku ierobežojumi, pasākumu atcelšana, vienvārdsakot – galējā variantā atgriešanās pie marta 2×2 un ‘visi sēž mājās’ regulējuma. Vai šo var salikt tabulā ar pamatrādītāju vērtībām un datumiem pretī? Nē, nevar. Jo kā jau minēju iepriekš – tagad lēmumu pieņemšanas algoritms ir daudz niansētāks, lokāli piemērojams, bez vertikālās ass no augšas uz leju, ar nesalīdzināmi lielāku pašvaldību, uzņēmēju un mūsu katra apzinīgumu, līdzdalību un izpratni.

Atšķirībā no pavasara, tagad Latvijā lietojam lokālus ierobežojumu vīrusa vairāk skartajās pašvaldībās, jo eksperti uzskata, ka par uzliesmojumu pašvaldībā x nav jāsoda arī pašvaldība Y, liedzot tās bērniem, piem., interešu izglītību. Lokālo ierobežojumu efektivitāti novērojam Kuldīgā un Daugavpilī, kurās tie tika piemēroti pirmo reizi Latvijā un palēnināja vīrusa izplatību šajās pilsētās. 

Šāda, pieeja, protams, prasa sarežģītāku komunikāciju un skaidrošanas darbu. Valdībā jaušās vēlme pēc vienkārša, grafiski skaidrojama plāna. Ideālā variantā tāda, kurā ir viens vienkāršs pasākums, kas ļautu apturēt vīrusa izplatību un saglabāt ekonomisko aktivitāti, piemēram, maskas visiem un visur. Eksperti, pateicoties kuru profesionalitātei, Latvijas valdība līdz šim spējusi reaģēt adekvāti un samērīgi, gan nevar šādu prieka vēsti sniegt. Jo, skat., iepriekš rakstīto, šī brīža Covid-19 ierobežošanas plāns ir sarežģītāks, daudz vairāk balstīts atbildības vienmērīgākā sadalē starp valsti un indivīdu, grūtāk kontrolējams, toties atstāj lielāku iespēju neaizvērt ciet visu valsti. Tas taču ir mērķis, kā vārdā ir vērts iespringt?

Par Gruntmaņa kunga atgriešanos

Ilze Viņķele, veselības ministre

Dr. Uģis Gruntmanis, atgriežoties Amerikā, ir komentējis veselības ministres, Veselības ministrijas un visas veselības aprūpes nozares darbu.

Šajā kontekstā kā veselības ministre vēlos minēt dažus faktus.

Ministres amatā ar Gruntmaņa kungu kopš viņa ierašanās Latvijā 2019. gada vasarā esmu tikusies divas reizes un vēl divas reizes – runājusi nozares pasākumos.

2019. gada jūlijā uzaicināju Gruntmaņa kungu uz sarunu Veselības ministrijā, lai uzklausītu viņa plānus pēc atgriešanās Latvijā. 

Gruntmaņa kungs mani informēja par OECD nodokļu politikas ieteikumiem Latvijai, parunājām par slimnīcu tīklu un farmācijas, u.c. nozares jautājumiem. Tobrīd Austrumu slimnīcā (Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā – RAKUS) bija vakanta viena valdes locekļa vieta, jo amatu bija atstājis uz laiku ieceltais pienākumu izpildītājs. 

Pēc sarunas ar Veselības ministrijas valsts sekretāri, kura ir valsts kapitāldaļu turētāja šajā valsts kapitālsabiedrībā, nolēmām vakanci piedāvāt U.Gruntmanim, pilnā saskaņā ar likumu, kurš paredz, ka kapitāldaļu turētājs uz laiku līdz vienam gadam var iecelt valdes locekļa pienākumu izpildītāju.

RAKUS ir lielākā Latvijas slimnīca ar sarežģītu daudzprofilu struktūru, vairāk kā 100 miljonu eiro gada budžetu, studentu apmācību un zinātnisko darbu. Valdes loceklis veselības aprūpes jautājumos tobrīd bija akūti nepieciešams.Gruntmaņa kungs šķita ļoti piemērots kandidāts tik lielai un Latvijas veselības aprūpes sistēmā nozīmīgai slimnīcai, ņemot vērā viņa paša stāstīto par pieredzi ASV universitāšu slimnīcās. 

Gruntmaņa kungs lūdza laiku pārdomām, ka arī ieteikumu parunāt ar kādu no universitāšu slimnīcu valdes vadītājiem, lai gūtu priekšstatu par valdes darbu. Ieteicu sarunu ar RAKUS valdes priekšsēdētāju Imantu Paeglīti un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāju Valtu Ābolu.

Ar Gruntmaņa kungu otro reizi klātienē satikāmies pēc dažām nedēļām. Viņš mani informēja, ka nav ieinteresēts pieņemt piedāvājumu strādāt RAKUS valdē un minēja vairākus iemeslus:

– “neesmu  saskatījis dzirksteli RAKUS valdes priekšsēdētāja acīs”

– “neesmu guvis pārliecību, ka citi valdes locekļi vēlas pārmaiņas, kas varētu būt pārāk grūti”

– “nevēlos strādāt pilna laika darbu, jo man ir padomā  turpināt projektus ASV”

–  “labāk vēlos būt Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcas (PSKUS) padomē”

Tomēr lūdzu Gruntmaņa kungu novērtēt to, ka darbs RAKUS valdē dotu iespēju papildināt pašam savu CV ar lielas slimnīcas vadības pieredzi, kuras viņam vēl nebija, kā arī iespēja apliecināt un uzsākt vērienīgās reformas, par kurām viņš bija stāstījis.

Arī norādīju Gruntmaņa kungam, ka Stradiņa slimnīcas padomes kandidāti atlasi veiks profesionāla personāla atlases kompānija (“Amrop”) un es nekādā veidā nevaru un arī nedrīkstu ietekmēt  atlases un konkursa norisi un rezultātus par labu viņam vai kādam citam kandidātam. 

Gruntmaņa kungs atbildēja, ka to apzinoties un esot gatavs piedalīties konkursā. Viņu interesējot specifiski tikai Stradiņa slimnīca.


Konkurss uz Stradiņa slimnīcas padomi tika izsludināts, spēcīgu kandidātu interese bija negaidīti liela, tos vērtēja konkursa komisija un atlases rezultātus es uzzināju pēc tam, kad tā tika veikta. Visu triju slimnīcu padomēs konkursa komisija raudzījās tieši starptautiskas pieredzes slimnīcu vadībā. Tādēļ arī konkurss bija starptautisks, un padome atlasīja speciālistus no Baltijas valstīm, kā arī Somijas ar liela uzņēmuma vadības pieredzi kā vienu no galvenajiem kvalifikācijas kritērijiem.

Tika izsludināts arī konkurss uz Stradiņa slimnīcas valdes priekšsēdētāja amatu, jo tajā jau ilgstoši bija strādājusi pienākumu izpildītāja. Arī šajā konkursā saskaņā ar likumu ministrei ir aizliegts ietekmēt vai noteikt atlases un vērtējuma procesu. Arī šajā konkursā viena no būtiskākajām pretendenta kvalifikācijas prasībām bija liela uzņēmuma vadības pieredze. Konkurence uz šo darbu kandidātu skaita ziņā bija mazāka nekā uz padomi, un kandidātu rezultāti bija samērā tuvi. 

Gruntmaņa kungs, komentējot konkursu ir uzsvēris, ka ierēdņi likuši viņam apliecināt prasmi sarunāties angliski un tas bijis nejēdzīgi un pazemojoši. Konkursa komisijas locekļi, savukārt, atceras, ka viņi  U.Gruntmanim īpaši uzsvēruši, ka likumā ir noteikta prasība konkursa komisijai pārliecināties par pretendenta svešvalodas zināšanām un pat atvainojušies, ka viņiem ir jāpārliecinās par Gruntmaņa kunga izcilajām angļu valodas zināšanām.

Gruntmaņa kungs abos konkursos – gan uz Stradiņa slimnīcas valdi, gan padomi, tika atlasīts uz pēdējo kārtu, līdz ar to viņa kandidatūra tika augsti novērtēta un netika “atstumta”. Informācija par to, tieši  kādos aspektos Gruntmaņa kungs atpalika no konkursa uzvarētājiem, ir pieejama komisijai un pretendentam, ja vien viņš to vēlētos noskaidrot. Gruntmaņa kungs iespēju uzzināt savu vērtējumu izmantoja, un  līdz ar to ir labi informēts par komisijas novērtējumu konkrētām nolikumā prasītajām pieredzēm un prasmē.


Gruntmaņa kungam šķiet, ka Stradiņa slimnīcas Endokrinoloģijas centra vadītāja amata vietu jaunais valdes priekšsēdētājs R.Muciņš ir likvidējis, lai tikai neieceltu tajā U.Gruntmani. 

Fakts ir: Endokrinoloģijas centra vadītāja štata vietu likvidēja 2020. gada 9. februārī, pirms R.Muciņa stāšanās amatā. Man kā ministrei nav ne iespēju, ne tiesību ietekmēt slimnīcas struktūrvienības. Amata vieta vairākus gadus bija neaizpildīta un tā slodze ir pārdalīta uz citu vietu. Kolektīvais iesniegums ar lūgumu izsludināt konkursu un pieņemt darbā tieši U.Gruntmani Stradiņa slimnīcas valdei tika iesniegts 2020. gada marta beigās.

Vienam no iesniedzējiem, prof. V.Pīrāgam slimnīcas valde lūdza definēt, kādas funkcijas veiktu centra vadītājs un no kādiem līdzekļiem tas tiktu finansēts, vai tiktu attīstīti jauni pakalpojumi, lai rastu finansējumu jaunai štata vietai. Šādu informāciju valde atpakaļ nesaņēma.

Gruntmaņa kungs nav vērsies ne Veselības ministrijā, ne personiski pie veselības ministres ar kādiem jautājumiem par savu nodarbinātību. Mani gan ir uzrunājuši atsevišķi politiķi ar lūgumu “atrast vietu Gruntmanim kādā padomē”.  Uz šiem lūgumiem esmu atbildējusi atbilstoši savai pārliecībai – pretendenti šīm pozīcijām jāatlasa nevis politiķiem, bet nozares un personāla atlases speciālistiem.

Savā darbā Veselības ministrijā  es esmu virzījusi valdībā būtiskus jautājumus, kuri atvieglo prasības diasporā esošajiem mediķiem, kuri vēlas pārcelties uz Latviju, varētu te turpināt savu profesionālo darbu. Novērtēju U.Gruntmaņa iniciatīvas un darbu, šo jautājumu aktualizēšanā un risinājumu meklēšanā. Es esmu par pasaules pieredzi Latvijā, taču vienlaikus par sava darba principu uzskatu stingri ievērot likumu, kurš aizliedz ministram politiski ietekmēt konkursu gaitu un rezultātus. Neuzskatu par iespējamu atgriezties pie prakses, ka amatiem, kuros kandidāti jāizrauga konkursā, tos izvēlas pēc “pareizo” cilvēku principa.

P. S.

2017.-2018. gadā man bija iespēja vienu gadu mācīties un stažēties ASV senatora Džona Makeina institūtā (McCainInstitute). Šajā laikā satiku divus izcilus zinātniekus,  Nobela prēmijas laureātus Engasu Dītenu (Angus Deayton) un Ričardu Tāleru (Richard Thaler). Abus kungus raksturoja viedums, briedums, nosvērtība, tolerance. Sarunas biedrus viņi uzklausīja bez mazākās augstprātības un pārākuma zīmes, tādēļ, ka strādājuši prestižākajās augstskolās un ir augstās prēmijas laureāti. Viņi par pētījumu izlasēm, sabiedrības u valstu problēmām runāja ar patiesu cieņu un iejūtību, arī raksturojot deviantus procesus.

Lai arī gada laikā ASV tā arī neatbrīvojos no akcenta angļu valodā, tas tomēr netraucēja saprast senatora Makeina sacīto mūsu nelielajam starptautiskajam kursam – patiess līderis apzinās un izprot vidi, kurā viņam/viņai ir jāstrādā. Jo tikai izprotot vidi, ir iespējams panākt izmaiņas un pārliecināt cilvēkus sev sekot. Un piemetināja, ka to visai precīzi jau pateicis Pīters Drukers par uzņēmumiem:  “Culture eats strategy for breakfeast”. 

Tas nozīmē, ka lielās sistēmās paliekošas izmaiņas nevar izdarīt, ja ignorē vides un kultūras kontekstu, it īpaši, ja skaidras stratēģijas vēl nav.

3 veidi kā TU vari pagarināt ārkārtējās situācijas ierobežojumus

Latvijai kopumā ar jaunā koronavīrusa izplatības ierobežošanu un COVID19 slimības kontroli klājas salīdzinoši labi. Laikus ieviesti Latvijas situācijai atbilstīgi ierobežojumi. Tie primāri  balstīti infektologu un epidemiologu ieteikumos, kas pēc tam pārtapuši politiskos un administratīvos lēmumos. Par veiksmi uzskatu spēju pārliecināt kolēģus valdībā, ka epidemioloģiska krīze jārisina pierādījumos balstīti un sekojot ekspertu ieteikumiem. No šīs pieejas neplānoju atkāpties.

Ārkārtējā situācija Latvijā ar virkni ierobežojumu tika ieviesta 12.martā. Latvijas ierobežojumi salīdzinot ar vairuma Eiropas valstu ierobežojumiem ir pat ļoti mēreni. Mums nav no kaimiņiem  jāaizņemas suns, lai izietu pastaigā, jo citādi atrašanās laukā ir aizliegta. Būtiski paturēt prātā, ka apstiprināto COVID19 pozitīvo cilvēku skaits ārkārtējās situācijas izsludināšanas dienā  bija vien 16. 14 dienu kumulatīvā saslimstība ar COVID19 uz 100 tūkst cilvēkiem pīķi ar 20,7 gadījumiem sasniedza 5.aprīlī. Tas ir četras nedēļas pēc ierobežojumu ieviešanas. Sabiedrībai apzinīgi līdzdarbojieties un ievērojot epidēmijas ierobežošanas pasākumus divarpus nedēļas vēlāk 22.aprīlī sasniedzām zemāko rādītāju ar  9,6 gadījumiem uz 100 tūkst. 23.aprīlī  tie ir 9,8 gadījumi.

Capture

Avots: SPKC

Un šajā brīdī sākas diskusija par ierobežoju atcelšanu. Jā, cilvēki ir noguruši un apnikušies. Jā, mirstības rādītāji no COVID19 ir zemi un nešķiet draudīgi. Jā, ekonomika stājas. Jā gribās atpakaļ normālo dzīvi. Man arī, maniem bērniem arī. Tomēr svarīgi ir izturēt Latvijā noteiktos ierobežojumus līdz 12.maijam. Jo tieši izturot tagad,  pēc šī datuma pakāpeniski tos varēsim mazināt. Un katrs, pilnīgi katrs no mums var pielikt savu roku, lai pēc 12.maija mēs pakāpeniski atgriezos ierastajā dzīvē, kas gan būs ar noteiktām paliekošām izmaiņām.

Bet ir trīs vienkāršas izvēles un rīcības, ar kurām var dot savu artavu ierobežojumu paildzināšanā un ekonomikas vārdzināšanā.

  1. Neievērojot distancēšanos, pulcēties āra kafejnīcās un ar draugiem baudīt pavasari un svinēt satikšanos klātienē. Ar šo nošauj divus zaķus – pakļauj infekcijas pārnesei sevi un savus draugus, kā arī mudina valdību pieņemt lēmumu par āra kafejnīcu slēgšanu resp., trāpa arī pa kafejnīcas īpašnieku.
  2. Doties dabā apmeklētāju iecienītās un plaši apmeklētās atpūtas vietās. Sak’, purva takā noķertam koronavīrusam pavisam cita garša.
  3. Salādēt auto visu ģimeni un doties iepirkties uz pārtikas lielveikalu vai kādu no būvniecības un dārza veikaliem.

Tieši tik vienkāršas ir izvēles – līdz 12.maijam ievērot 2×2 distancēšanās nosacījumus vai izmēģināt kādu no aprakstītajiem trīs punktiem. Ar 2×2 pieeju ārkārtējās situācijas ierobežojumus virzām uz pakāpeniskas mīkstināšanas pusi. Ar pretēju rīcību – pieliekam roku inficēšanās izplatībā un līdz ar to arī nepieciešamībai noteikt ilgākus un striktākus ierobežojumus. Šoreiz nu gan izvēle ir katra paša rokās.

Lai jaukas brīvdienas un laba veselība! Ticu, ka mēs varam apzinīgi un apzināti izdarīt izvēles, kas ierobežo COVID19 izplatību.

P.S. Trīs ieteikumi ir lietoti ironiskā veidā un NAV uzskatāmi par manu ieteikumu atbalstāmai rīcībai.

Koronavīrusa SARS-CoV-2 laika piezīmes. 1.stāsts. Ievads.

Kopš februāra Veselības ministrijas, tās iestāžu, manu kolēģu un mana dzīve ir pakārtota vīrusam. Mēs ceļamies, pavadām dienu un uz īsajām stundām ejam gulēt ar koronavīrusu domās, lēmumos, darbos un pat sapņos. Kopš izskanēja ziņas par jaunā vīrusa ekspansiju Ķīnā, mūsu epidemiologi un infektologi sekoja līdzi vīrusa izplatībai, Covid19 slimības attīstībai un veselības organizatori centās modelēt, ko tas nozīmēs Latvijas veselības aprūpes sistēmai, kādi sagatavošanās darbi jāveic. Latvija bija gluži līdzīga situācija kā visas pasaules, tostarp Eiropas valstīs – bija jāgatavojas cīņai ar nezināmu pretinieku. Tikai salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, Latvijas veselības aprūpe gadu desmitiem bija nepietiekami finansēta un mediķu skaits, īpaši medicīnas māsu, ir kritiski nepietiekams.

23.februāris nāca ar ziņu par inficēšanās un Covid19 slimības sprādzienu Itālijā. Jaunais vīruss no šķietami tālās Ķīnas bija klāt Eiropā. Lai gan tajā svētdienas rītā vēl nebija pieejama detalizēta informācija par notiekošo Itālijā, bija skaidrs, ka sākas maratona skrējiens arī Latvijas veselības aprūpes sistēmai un mums ar kolēģiem.

Veicu piezīmes, ko šķiru trīs daļās – par tagad un nekavējoties veicamajiem darbiem, par nepilnībām, kļūdām un problēmām krīzes vadībā un par to, kas nekavējoties būs jādara, kad tiksim krīzei pāri. Šajā ierakstā sniegšu ieskatu, kā noris krīzes vadības ikdienas darbs Veselības ministrijā.

Katru dienu, reizēm izņemot svētdienas, no rīta sanāk krīzes vadības komanda. Sākumā klātienē, tagad kolēģi pieslēdzas arī attālināti. Komandas kodolu veido daļa VM vadības,  veselības aprūpes, sabiedrības veselības, farmācijas departamentu kolēģi, NVD vadība, SPKC vadība, NMPD vadītāja, Veselības inspekcijas un Zāļu valsts aģentūras pārstāvji. Ļoti nozīmīga loma ir VM valsts sekretārei Dainai Mūrmanei Umbraško. Protams, darbs nebūtu iedomājams bez mūsu komunikatoriem. Par savām mājām VM nu sauc arī VUGD Krīzes vadības padomes sekretariāta vadītājs Kaspars Druvaskalns. Tā ir Covid19 krīzes vadības kodolkomada. Šobrīd daļu atbildības, kas attiecas uz citu ministriju kompetencēm, ir pārņēmis starpresoru krīzes vadības centrs, kas atvieglo VM darbu.

Rītu sākam ar jaunāko informāciju par iepriekšējā diennaktī veiktajiem testiem, slimnīcu sniegto statistiku par stacionētajiem pacientiem, NMPD izsaukumu pārskatu. Mūsu galvenais epidemioloģijas eksperts Jurijs Perevoščikovs ziņo par aktuālāko pasaulē un Eiropā, par PVO, ECDC statistiku un rekomendācijām. Jāsaka godīgi, nezinu, kā Jurijs to visu paspēj, jo viņš sniedz ieskatu arī jaunākajā zinātniskajā literatūrā un pētījumos. Pēc aktuālo datu izvērtēšanas un analīzes, ķeramies klāt konkrētu problēmu risinājumiem un cenšamies paredzēt, kādas vēl varētu rasties rīt, parīt un pēc nedēļas. Lai saprotat problēmu loka plašumu – sākot ar medikamentu krājumiem slimnīcās līdz ieteikumiem autoskolu instruktoriem, no testēšanas telšu jaudu palielināšanas līdz mobilo hospitāļu iespējamas izveides. Krīze ļoti precīzi atklāj cilvēku dabu un spējas. Ir darītāji un ir runātāji. Ir tādi, kas precīzi pieņem lēmumus un ir tādi, kas apjukuši. Ir gudrie un ir gudrinieki. Ir konstruktīvi kritizētāji un ir panikotāji.

Kas Juriju un mūs pārējos krīzes vadībā iesaistītos atšķir no vienkārši Covid19 ieinteresētiem cilvēkiem ar prasmēm orientēties ticamos avotos un iegūt jaunāko informāciju? Mums ir jāpieņem lēmumi un jārīkojas. Tagad. Nekavējoties. Tieši tādēļ krīzē ir jo īpaši svarīgi un jo īpaši vadītājam, uzticēties savai komandai. Savstarpēja uzticēšanās nepieciešama arī tādēļ, ka laika un citu resursu ir tik maz un katram jādara savs darbs, paļaujoties, ka kolēģis paveiks savējo. Vadītājs principā (un krīzē jo īpaši) nedrīkst nodarboties ar mikromenedžēšanu. Tas paralizē komandas darbu un rada neskaidrības.

Mūsu krīzes komanda ir profesionāla, pašaizliedzīga un radoša. Ir bijušas epidēmijas, ir 2009.gadā ir bijusi pat gripas pandēmija, bet tikai daļa no iepriekšējās pieredzes un zināšanām ir izmantojamas tagad. Nav tādas recepšu grāmatas, kurā pasmelties padomus pareizākajai rīcībai Covid19 situācijā. Mēs mācāmies no citu valstu pieredzes, veiksmēm un kļūdām, pielāgojot to Latvijas situācijai un radot mūsu pašu risinājumus. Pagaidām mums sekmējas tīri labi. Turpinājums sekos.

 

P.S. Pārpublicēšana tiešā vai netiešā veidā portālā Pietiek.com tikai ar autores atļauju