Par Gruntmaņa kunga atgriešanos

Ilze Viņķele, veselības ministre

Dr. Uģis Gruntmanis, atgriežoties Amerikā, ir komentējis veselības ministres, Veselības ministrijas un visas veselības aprūpes nozares darbu.

Šajā kontekstā kā veselības ministre vēlos minēt dažus faktus.

Ministres amatā ar Gruntmaņa kungu kopš viņa ierašanās Latvijā 2019. gada vasarā esmu tikusies divas reizes un vēl divas reizes – runājusi nozares pasākumos.

2019. gada jūlijā uzaicināju Gruntmaņa kungu uz sarunu Veselības ministrijā, lai uzklausītu viņa plānus pēc atgriešanās Latvijā. 

Gruntmaņa kungs mani informēja par OECD nodokļu politikas ieteikumiem Latvijai, parunājām par slimnīcu tīklu un farmācijas, u.c. nozares jautājumiem. Tobrīd Austrumu slimnīcā (Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā – RAKUS) bija vakanta viena valdes locekļa vieta, jo amatu bija atstājis uz laiku ieceltais pienākumu izpildītājs. 

Pēc sarunas ar Veselības ministrijas valsts sekretāri, kura ir valsts kapitāldaļu turētāja šajā valsts kapitālsabiedrībā, nolēmām vakanci piedāvāt U.Gruntmanim, pilnā saskaņā ar likumu, kurš paredz, ka kapitāldaļu turētājs uz laiku līdz vienam gadam var iecelt valdes locekļa pienākumu izpildītāju.

RAKUS ir lielākā Latvijas slimnīca ar sarežģītu daudzprofilu struktūru, vairāk kā 100 miljonu eiro gada budžetu, studentu apmācību un zinātnisko darbu. Valdes loceklis veselības aprūpes jautājumos tobrīd bija akūti nepieciešams.Gruntmaņa kungs šķita ļoti piemērots kandidāts tik lielai un Latvijas veselības aprūpes sistēmā nozīmīgai slimnīcai, ņemot vērā viņa paša stāstīto par pieredzi ASV universitāšu slimnīcās. 

Gruntmaņa kungs lūdza laiku pārdomām, ka arī ieteikumu parunāt ar kādu no universitāšu slimnīcu valdes vadītājiem, lai gūtu priekšstatu par valdes darbu. Ieteicu sarunu ar RAKUS valdes priekšsēdētāju Imantu Paeglīti un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāju Valtu Ābolu.

Ar Gruntmaņa kungu otro reizi klātienē satikāmies pēc dažām nedēļām. Viņš mani informēja, ka nav ieinteresēts pieņemt piedāvājumu strādāt RAKUS valdē un minēja vairākus iemeslus:

– “neesmu  saskatījis dzirksteli RAKUS valdes priekšsēdētāja acīs”

– “neesmu guvis pārliecību, ka citi valdes locekļi vēlas pārmaiņas, kas varētu būt pārāk grūti”

– “nevēlos strādāt pilna laika darbu, jo man ir padomā  turpināt projektus ASV”

–  “labāk vēlos būt Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcas (PSKUS) padomē”

Tomēr lūdzu Gruntmaņa kungu novērtēt to, ka darbs RAKUS valdē dotu iespēju papildināt pašam savu CV ar lielas slimnīcas vadības pieredzi, kuras viņam vēl nebija, kā arī iespēja apliecināt un uzsākt vērienīgās reformas, par kurām viņš bija stāstījis.

Arī norādīju Gruntmaņa kungam, ka Stradiņa slimnīcas padomes kandidāti atlasi veiks profesionāla personāla atlases kompānija (“Amrop”) un es nekādā veidā nevaru un arī nedrīkstu ietekmēt  atlases un konkursa norisi un rezultātus par labu viņam vai kādam citam kandidātam. 

Gruntmaņa kungs atbildēja, ka to apzinoties un esot gatavs piedalīties konkursā. Viņu interesējot specifiski tikai Stradiņa slimnīca.


Konkurss uz Stradiņa slimnīcas padomi tika izsludināts, spēcīgu kandidātu interese bija negaidīti liela, tos vērtēja konkursa komisija un atlases rezultātus es uzzināju pēc tam, kad tā tika veikta. Visu triju slimnīcu padomēs konkursa komisija raudzījās tieši starptautiskas pieredzes slimnīcu vadībā. Tādēļ arī konkurss bija starptautisks, un padome atlasīja speciālistus no Baltijas valstīm, kā arī Somijas ar liela uzņēmuma vadības pieredzi kā vienu no galvenajiem kvalifikācijas kritērijiem.

Tika izsludināts arī konkurss uz Stradiņa slimnīcas valdes priekšsēdētāja amatu, jo tajā jau ilgstoši bija strādājusi pienākumu izpildītāja. Arī šajā konkursā saskaņā ar likumu ministrei ir aizliegts ietekmēt vai noteikt atlases un vērtējuma procesu. Arī šajā konkursā viena no būtiskākajām pretendenta kvalifikācijas prasībām bija liela uzņēmuma vadības pieredze. Konkurence uz šo darbu kandidātu skaita ziņā bija mazāka nekā uz padomi, un kandidātu rezultāti bija samērā tuvi. 

Gruntmaņa kungs, komentējot konkursu ir uzsvēris, ka ierēdņi likuši viņam apliecināt prasmi sarunāties angliski un tas bijis nejēdzīgi un pazemojoši. Konkursa komisijas locekļi, savukārt, atceras, ka viņi  U.Gruntmanim īpaši uzsvēruši, ka likumā ir noteikta prasība konkursa komisijai pārliecināties par pretendenta svešvalodas zināšanām un pat atvainojušies, ka viņiem ir jāpārliecinās par Gruntmaņa kunga izcilajām angļu valodas zināšanām.

Gruntmaņa kungs abos konkursos – gan uz Stradiņa slimnīcas valdi, gan padomi, tika atlasīts uz pēdējo kārtu, līdz ar to viņa kandidatūra tika augsti novērtēta un netika “atstumta”. Informācija par to, tieši  kādos aspektos Gruntmaņa kungs atpalika no konkursa uzvarētājiem, ir pieejama komisijai un pretendentam, ja vien viņš to vēlētos noskaidrot. Gruntmaņa kungs iespēju uzzināt savu vērtējumu izmantoja, un  līdz ar to ir labi informēts par komisijas novērtējumu konkrētām nolikumā prasītajām pieredzēm un prasmē.


Gruntmaņa kungam šķiet, ka Stradiņa slimnīcas Endokrinoloģijas centra vadītāja amata vietu jaunais valdes priekšsēdētājs R.Muciņš ir likvidējis, lai tikai neieceltu tajā U.Gruntmani. 

Fakts ir: Endokrinoloģijas centra vadītāja štata vietu likvidēja 2020. gada 9. februārī, pirms R.Muciņa stāšanās amatā. Man kā ministrei nav ne iespēju, ne tiesību ietekmēt slimnīcas struktūrvienības. Amata vieta vairākus gadus bija neaizpildīta un tā slodze ir pārdalīta uz citu vietu. Kolektīvais iesniegums ar lūgumu izsludināt konkursu un pieņemt darbā tieši U.Gruntmani Stradiņa slimnīcas valdei tika iesniegts 2020. gada marta beigās.

Vienam no iesniedzējiem, prof. V.Pīrāgam slimnīcas valde lūdza definēt, kādas funkcijas veiktu centra vadītājs un no kādiem līdzekļiem tas tiktu finansēts, vai tiktu attīstīti jauni pakalpojumi, lai rastu finansējumu jaunai štata vietai. Šādu informāciju valde atpakaļ nesaņēma.

Gruntmaņa kungs nav vērsies ne Veselības ministrijā, ne personiski pie veselības ministres ar kādiem jautājumiem par savu nodarbinātību. Mani gan ir uzrunājuši atsevišķi politiķi ar lūgumu “atrast vietu Gruntmanim kādā padomē”.  Uz šiem lūgumiem esmu atbildējusi atbilstoši savai pārliecībai – pretendenti šīm pozīcijām jāatlasa nevis politiķiem, bet nozares un personāla atlases speciālistiem.

Savā darbā Veselības ministrijā  es esmu virzījusi valdībā būtiskus jautājumus, kuri atvieglo prasības diasporā esošajiem mediķiem, kuri vēlas pārcelties uz Latviju, varētu te turpināt savu profesionālo darbu. Novērtēju U.Gruntmaņa iniciatīvas un darbu, šo jautājumu aktualizēšanā un risinājumu meklēšanā. Es esmu par pasaules pieredzi Latvijā, taču vienlaikus par sava darba principu uzskatu stingri ievērot likumu, kurš aizliedz ministram politiski ietekmēt konkursu gaitu un rezultātus. Neuzskatu par iespējamu atgriezties pie prakses, ka amatiem, kuros kandidāti jāizrauga konkursā, tos izvēlas pēc “pareizo” cilvēku principa.

P. S.

2017.-2018. gadā man bija iespēja vienu gadu mācīties un stažēties ASV senatora Džona Makeina institūtā (McCainInstitute). Šajā laikā satiku divus izcilus zinātniekus,  Nobela prēmijas laureātus Engasu Dītenu (Angus Deayton) un Ričardu Tāleru (Richard Thaler). Abus kungus raksturoja viedums, briedums, nosvērtība, tolerance. Sarunas biedrus viņi uzklausīja bez mazākās augstprātības un pārākuma zīmes, tādēļ, ka strādājuši prestižākajās augstskolās un ir augstās prēmijas laureāti. Viņi par pētījumu izlasēm, sabiedrības u valstu problēmām runāja ar patiesu cieņu un iejūtību, arī raksturojot deviantus procesus.

Lai arī gada laikā ASV tā arī neatbrīvojos no akcenta angļu valodā, tas tomēr netraucēja saprast senatora Makeina sacīto mūsu nelielajam starptautiskajam kursam – patiess līderis apzinās un izprot vidi, kurā viņam/viņai ir jāstrādā. Jo tikai izprotot vidi, ir iespējams panākt izmaiņas un pārliecināt cilvēkus sev sekot. Un piemetināja, ka to visai precīzi jau pateicis Pīters Drukers par uzņēmumiem:  “Culture eats strategy for breakfeast”. 

Tas nozīmē, ka lielās sistēmās paliekošas izmaiņas nevar izdarīt, ja ignorē vides un kultūras kontekstu, it īpaši, ja skaidras stratēģijas vēl nav.

3 veidi kā TU vari pagarināt ārkārtējās situācijas ierobežojumus

Latvijai kopumā ar jaunā koronavīrusa izplatības ierobežošanu un COVID19 slimības kontroli klājas salīdzinoši labi. Laikus ieviesti Latvijas situācijai atbilstīgi ierobežojumi. Tie primāri  balstīti infektologu un epidemiologu ieteikumos, kas pēc tam pārtapuši politiskos un administratīvos lēmumos. Par veiksmi uzskatu spēju pārliecināt kolēģus valdībā, ka epidemioloģiska krīze jārisina pierādījumos balstīti un sekojot ekspertu ieteikumiem. No šīs pieejas neplānoju atkāpties.

Ārkārtējā situācija Latvijā ar virkni ierobežojumu tika ieviesta 12.martā. Latvijas ierobežojumi salīdzinot ar vairuma Eiropas valstu ierobežojumiem ir pat ļoti mēreni. Mums nav no kaimiņiem  jāaizņemas suns, lai izietu pastaigā, jo citādi atrašanās laukā ir aizliegta. Būtiski paturēt prātā, ka apstiprināto COVID19 pozitīvo cilvēku skaits ārkārtējās situācijas izsludināšanas dienā  bija vien 16. 14 dienu kumulatīvā saslimstība ar COVID19 uz 100 tūkst cilvēkiem pīķi ar 20,7 gadījumiem sasniedza 5.aprīlī. Tas ir četras nedēļas pēc ierobežojumu ieviešanas. Sabiedrībai apzinīgi līdzdarbojieties un ievērojot epidēmijas ierobežošanas pasākumus divarpus nedēļas vēlāk 22.aprīlī sasniedzām zemāko rādītāju ar  9,6 gadījumiem uz 100 tūkst. 23.aprīlī  tie ir 9,8 gadījumi.

Capture

Avots: SPKC

Un šajā brīdī sākas diskusija par ierobežoju atcelšanu. Jā, cilvēki ir noguruši un apnikušies. Jā, mirstības rādītāji no COVID19 ir zemi un nešķiet draudīgi. Jā, ekonomika stājas. Jā gribās atpakaļ normālo dzīvi. Man arī, maniem bērniem arī. Tomēr svarīgi ir izturēt Latvijā noteiktos ierobežojumus līdz 12.maijam. Jo tieši izturot tagad,  pēc šī datuma pakāpeniski tos varēsim mazināt. Un katrs, pilnīgi katrs no mums var pielikt savu roku, lai pēc 12.maija mēs pakāpeniski atgriezos ierastajā dzīvē, kas gan būs ar noteiktām paliekošām izmaiņām.

Bet ir trīs vienkāršas izvēles un rīcības, ar kurām var dot savu artavu ierobežojumu paildzināšanā un ekonomikas vārdzināšanā.

  1. Neievērojot distancēšanos, pulcēties āra kafejnīcās un ar draugiem baudīt pavasari un svinēt satikšanos klātienē. Ar šo nošauj divus zaķus – pakļauj infekcijas pārnesei sevi un savus draugus, kā arī mudina valdību pieņemt lēmumu par āra kafejnīcu slēgšanu resp., trāpa arī pa kafejnīcas īpašnieku.
  2. Doties dabā apmeklētāju iecienītās un plaši apmeklētās atpūtas vietās. Sak’, purva takā noķertam koronavīrusam pavisam cita garša.
  3. Salādēt auto visu ģimeni un doties iepirkties uz pārtikas lielveikalu vai kādu no būvniecības un dārza veikaliem.

Tieši tik vienkāršas ir izvēles – līdz 12.maijam ievērot 2×2 distancēšanās nosacījumus vai izmēģināt kādu no aprakstītajiem trīs punktiem. Ar 2×2 pieeju ārkārtējās situācijas ierobežojumus virzām uz pakāpeniskas mīkstināšanas pusi. Ar pretēju rīcību – pieliekam roku inficēšanās izplatībā un līdz ar to arī nepieciešamībai noteikt ilgākus un striktākus ierobežojumus. Šoreiz nu gan izvēle ir katra paša rokās.

Lai jaukas brīvdienas un laba veselība! Ticu, ka mēs varam apzinīgi un apzināti izdarīt izvēles, kas ierobežo COVID19 izplatību.

P.S. Trīs ieteikumi ir lietoti ironiskā veidā un NAV uzskatāmi par manu ieteikumu atbalstāmai rīcībai.

Koronavīrusa SARS-CoV-2 laika piezīmes. 1.stāsts. Ievads.

Kopš februāra Veselības ministrijas, tās iestāžu, manu kolēģu un mana dzīve ir pakārtota vīrusam. Mēs ceļamies, pavadām dienu un uz īsajām stundām ejam gulēt ar koronavīrusu domās, lēmumos, darbos un pat sapņos. Kopš izskanēja ziņas par jaunā vīrusa ekspansiju Ķīnā, mūsu epidemiologi un infektologi sekoja līdzi vīrusa izplatībai, Covid19 slimības attīstībai un veselības organizatori centās modelēt, ko tas nozīmēs Latvijas veselības aprūpes sistēmai, kādi sagatavošanās darbi jāveic. Latvija bija gluži līdzīga situācija kā visas pasaules, tostarp Eiropas valstīs – bija jāgatavojas cīņai ar nezināmu pretinieku. Tikai salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, Latvijas veselības aprūpe gadu desmitiem bija nepietiekami finansēta un mediķu skaits, īpaši medicīnas māsu, ir kritiski nepietiekams.

23.februāris nāca ar ziņu par inficēšanās un Covid19 slimības sprādzienu Itālijā. Jaunais vīruss no šķietami tālās Ķīnas bija klāt Eiropā. Lai gan tajā svētdienas rītā vēl nebija pieejama detalizēta informācija par notiekošo Itālijā, bija skaidrs, ka sākas maratona skrējiens arī Latvijas veselības aprūpes sistēmai un mums ar kolēģiem.

Veicu piezīmes, ko šķiru trīs daļās – par tagad un nekavējoties veicamajiem darbiem, par nepilnībām, kļūdām un problēmām krīzes vadībā un par to, kas nekavējoties būs jādara, kad tiksim krīzei pāri. Šajā ierakstā sniegšu ieskatu, kā noris krīzes vadības ikdienas darbs Veselības ministrijā.

Katru dienu, reizēm izņemot svētdienas, no rīta sanāk krīzes vadības komanda. Sākumā klātienē, tagad kolēģi pieslēdzas arī attālināti. Komandas kodolu veido daļa VM vadības,  veselības aprūpes, sabiedrības veselības, farmācijas departamentu kolēģi, NVD vadība, SPKC vadība, NMPD vadītāja, Veselības inspekcijas un Zāļu valsts aģentūras pārstāvji. Ļoti nozīmīga loma ir VM valsts sekretārei Dainai Mūrmanei Umbraško. Protams, darbs nebūtu iedomājams bez mūsu komunikatoriem. Par savām mājām VM nu sauc arī VUGD Krīzes vadības padomes sekretariāta vadītājs Kaspars Druvaskalns. Tā ir Covid19 krīzes vadības kodolkomada. Šobrīd daļu atbildības, kas attiecas uz citu ministriju kompetencēm, ir pārņēmis starpresoru krīzes vadības centrs, kas atvieglo VM darbu.

Rītu sākam ar jaunāko informāciju par iepriekšējā diennaktī veiktajiem testiem, slimnīcu sniegto statistiku par stacionētajiem pacientiem, NMPD izsaukumu pārskatu. Mūsu galvenais epidemioloģijas eksperts Jurijs Perevoščikovs ziņo par aktuālāko pasaulē un Eiropā, par PVO, ECDC statistiku un rekomendācijām. Jāsaka godīgi, nezinu, kā Jurijs to visu paspēj, jo viņš sniedz ieskatu arī jaunākajā zinātniskajā literatūrā un pētījumos. Pēc aktuālo datu izvērtēšanas un analīzes, ķeramies klāt konkrētu problēmu risinājumiem un cenšamies paredzēt, kādas vēl varētu rasties rīt, parīt un pēc nedēļas. Lai saprotat problēmu loka plašumu – sākot ar medikamentu krājumiem slimnīcās līdz ieteikumiem autoskolu instruktoriem, no testēšanas telšu jaudu palielināšanas līdz mobilo hospitāļu iespējamas izveides. Krīze ļoti precīzi atklāj cilvēku dabu un spējas. Ir darītāji un ir runātāji. Ir tādi, kas precīzi pieņem lēmumus un ir tādi, kas apjukuši. Ir gudrie un ir gudrinieki. Ir konstruktīvi kritizētāji un ir panikotāji.

Kas Juriju un mūs pārējos krīzes vadībā iesaistītos atšķir no vienkārši Covid19 ieinteresētiem cilvēkiem ar prasmēm orientēties ticamos avotos un iegūt jaunāko informāciju? Mums ir jāpieņem lēmumi un jārīkojas. Tagad. Nekavējoties. Tieši tādēļ krīzē ir jo īpaši svarīgi un jo īpaši vadītājam, uzticēties savai komandai. Savstarpēja uzticēšanās nepieciešama arī tādēļ, ka laika un citu resursu ir tik maz un katram jādara savs darbs, paļaujoties, ka kolēģis paveiks savējo. Vadītājs principā (un krīzē jo īpaši) nedrīkst nodarboties ar mikromenedžēšanu. Tas paralizē komandas darbu un rada neskaidrības.

Mūsu krīzes komanda ir profesionāla, pašaizliedzīga un radoša. Ir bijušas epidēmijas, ir 2009.gadā ir bijusi pat gripas pandēmija, bet tikai daļa no iepriekšējās pieredzes un zināšanām ir izmantojamas tagad. Nav tādas recepšu grāmatas, kurā pasmelties padomus pareizākajai rīcībai Covid19 situācijā. Mēs mācāmies no citu valstu pieredzes, veiksmēm un kļūdām, pielāgojot to Latvijas situācijai un radot mūsu pašu risinājumus. Pagaidām mums sekmējas tīri labi. Turpinājums sekos.

 

P.S. Pārpublicēšana tiešā vai netiešā veidā portālā Pietiek.com tikai ar autores atļauju

 

#Veselībai100

Nākamos 10 gadus veselības aprūpei jāparedz vienkārša formula – valsts budžetā ik gadu jābūt 100 miljoniem eiro papildus klāt – šai atziņai, īstenotai praktiskā rīcībā, jākļūst par aksiomu. Tāpat kā aizsardzībai 2% no IKP. Par to neviens vairs nediskutē un aizsardzības ministru nenomoka ar viņam vienam neizpildāmu uzdevumu “atrodiet finansējumu savai nozarei”. To atrod (ja naudu budžetā vispār var “atrast”) visa valdība kopā.

#Veselībai10X100. Ja kādu gadu var 150 milj., lai būtu. Vairāk par 150 veselības sistēma nemaz nespēj efektīvi gada laikā absorbēt. Jau dzirdu skeptiķus sakām, ka veselībai tik dod papildus naudu un nekas jau nemainās. Vispirms sakārtojiet sistēmu, caurā mucā nav ko naudu bērt, tad prasiet papildus. Daļēji varu piekrist. Sistēma ir jākārto un caurā muca ir jāsalabo. Bet lai izdarītu abas šīs rīcības, arī vajag naudu. Tad vēl bieži lietots aicinājums ir atrast naudu sistēmas iekšienē. Arī šīm varu daļēji piekrist, jo efektīvāka esošā finansējuma tēriņu iespējas veselības aprūpē ir gana lielas. Efektīvāka tērēšana dod vairāk un labāk izārstētu pacientu, tomēr tā nekavējoši nerada vairāk naudas veselības aprūpes budžetā.

Parunāsim par skaitļiem. Ir jāzina trīs būtiski rādītāji, kas raksturo Latvijas veselības aprūpes veselību.

  • Veselības aprūpes budžets 2018.gadā bija 3,64% no IKP, ES dalībvalstīs vidēji 7,1% . Tas veido apt. 10% no vispārējiem valdības izdevumiem veselībai iepretim 15,3% ES vidēji
  • Medicīnas māsu skaits Latvijā ir trešais zemākais ES un uz 1000 iedzīvotājiem ir 4,7 (vidēji ES 8,4)
  • Personiskie maksājumi (out of pocket) par veselību Latvijā bija 44,6% iepretim 18,2% vidēji ES

*avots: https://ec.europa.eu/health/sites/health/files/state/docs/chp_lv_latvian.pdf, Eurostat

Šoreiz neaprakstīšu epidemioloģiskos rādītājus, ar tiem var iepazīties iepriekš ievietotajā saitē uz EK ziņojumu par Latvijas veselības aprūpes sistēmu.

Veselības aprūpe ir viena no nozarēm, kas piedzīvojusi lielākās strukturālās izmaiņas kopš 2000.gada. Ir būtiski samazinājies slimnīcu un gultas vietu skaits. Tā, piemēram, gultu skaits 1000 iedzīvotājiem 2000.gadā bija 8,8, bet 2015.gadā 5,7. Slimnīcu skaits 2006.gadā bija 106, tagad 39.

Tomēr hroniski nepietiekamā finansējuma apstākļos, veselības aprūpē strukturālās izmaiņas nevar glābt situāciju. Proti, sauklis, esiet efektīvāki, novērsiet sistēmas ačgārnības, nevar atrisināt tādu problēmu kā pašizmaksai absolūti neatbilstošie tarifi, ko valsts samaksā par sniegtajiem pakalpojumiem. Ķirurgu, onkologu, neiroķirurgu asociācijas ķērušās pie pakalpojumu tarifu pārrēķina un aina atklājas gauži bēdīga. Lielai daļai pakalpojumu no valsts saņemtais finansējums nesedz pat izlietoto materiālu izmaksās, nerunājot par pienācīgu atalgojumu. Teiksiet, bet ir specialitātes, kas pratušas sev izkārtot visnotaļ konkurētspējīgu tarifu. Jā, bet diemžēl šī ir bijusi ne gluži koleģiālā un sistēmiskā viedā iegūta labvēlība, kas tikai vairojusi nevienlīdzību nozarē un kas nebūtu jāpraktizē turpmāk.

Gadiem pienācīgi nefinansētā veselības aprūpe vairo divkosību un arī veicina korupciju. Divkosība ir apstāklī, ka gan politiķi, gan sabiedrība kopumā tā kā klusējot pieņem, ka ārsti jau kaut kā izgrozīsies, paši sev nopelnīs, bet pacienti jau kaut kā to veselības aprūpi sev sarunās. Tāda telefona grāmatiņas medicīna. Daļēji tā arī notiek. Veselības aprūpes grandi Latvijā, neraugoties uz bēdīgo valsts finansējumu, ir profesionāli un dzīvo labi. Ir sajūta, ka pielāgojušies nenormālajai situācijai un samierinājušies. Tomēr jaunajiem ārstiem un māsām iespēja tik sekmīgi adaptēties nav. Un viņi arī nevēlas to pieņemt.

Kā jau minēju, sistēma ir jāturpina kārtot un tās kvalitātes, pieejamības un efektivitātes uzraudzībai jābūt nepārtrauktai. No savas puses varu apsolīt, ka veselības aprūpi Latvijā virzīšu uz pacientam draudzīgāku, labāk pārvaldītu un caurskatāmāku. Strādājam pie universitāšu slimnīcas pārvaldības uzlabošanas, veidosim tām profesionālas uzraudzības padomes, liksim ieviest pašizmaksa uzskaites sistēmas, izskaudīsim neskaidrus tehnoloģiju iepirkumus. Cita starpā, mana personiskā pārliecība ir, ka cilvēkiem, kas veselībā ‘shēmo’ publiskas naudas, ellē ir jāparedz īpašs nodalījums. Tomēr labāka naudas pārraudzība nemazinās vajadzību pēc masīva papildus finansējuma no budžeta. Pēdējo 3 gadu laikā piešķirtais finansējums veselībai dod pirmos piesardzīgi pozitīvos rezultātus. Veselības aprūpes darbinieki sāk atgriezties slimnīcās, jo tiek palielināts atalgojums. Ja tas netiks turpināts, rezultāti var būt graujoši. Jo lai piedod man skolotāji un policisti, kuru skaits Latvijā uz skolēnu un iedzīvotāju skaitu ir augstāks nekā ES vidēji, mediķi patiešām var aizbraukt strādāt uz ārzemēm. Un tā lielā atšķirība ir, ka strādāt savā profesijā.

Svarīgais jautājums – kur tad ņemt naudu? Te jāskatās kontekstā. Politiķi un sabiedrība kopumā pie katra budžeta izdara noteiktas izvēles. Tā piemēram, vispārējie valdības izdevumi izglītībai Latvijā ir 15,2%, ES vidēji 10,2%. Sabiedrības kārtībai un drošībai Latvijā 6,2%, ES vidēji 3,7%. Policistu skaits uz 100 tūkst. Latvijā ir 461, vidēji ES 318.  Regulārajos īpašuma nodokļos mēs 2018.gadā iekasējām 0,8% no IKP, kamēr ES vidēji 1,6%. Pēc OECD aplēsēm Latvijā 2020.gadā kapitāla nodokļu īpatsvars būs 3% no IKP, sarūkot no 3,6% 2017.gadā. Tās visas ir noteikta veida izvēles, ko mēs izdarām, un kurām ir ļoti konkrētas sekas. Savukārt, ja nav politiskas gribas izdarīt šādas izvēles, tad veselībai nauda ir jāturpina aizņemties. Jo izdevumi veselībai patiesībā ir investīcija. Ar slimu sabiedrību augsti attīstītu tautsaimniecību neuzbūvēs.

Latvijas Radio nupat pieteiktā raidījumu sērija par paliatīvo aprūpi Latvijā ir skaidrs šādu izdarīto izvēļu apliecinājums. Saistīto trauku princips – ja tiek izdarīta izvēle par labu maz efektīvam skolām, pašvaldību skaitam un lielumam, kas nespēj sevi uzturēt, garākajam ceļu tīklam pret iedzīvotāju blīvumu, lielākam policistu skaitam, acīmredzot viss, ieskaitot veselības aprūpi, stagnēs un vārguļos un paliatīvās aprūpes nebūs. Ar 5 eiro nekādi nevar samaksāt 100 eiro rēķinu.

Paradoksālā kārtā pēdējos gados veselībai papildus piešķirta nauda problēmu dziļumu nozarē ir aktualizējusi un izgaismojusi ar vēl lielāku skaudrumu. R.Kiplinga “Džungļu grāmatā” lielā sausuma laikā visi zvēri meta ienaidu pie malas un apvienoja spēkus kopējam mērķim. Lietojot analoģiju un aicinot lūkoties uz bezkaislīgiem skaitļiem, veselības izvilkšana no purva ir politiķu un sabiedrības kopējais lielais mērķis. Jo sekas, ja to nedara, būs graujošas. Uz tā fona skolotāju streiks šķitīs kā viegla pastaiga.

Bez #Veselībai100 nebūs Latvijai150.

 

 

Uz mājām

 

Gads ārpus komforta zonas noslēdzies. Lieliskā iespēja būt Arizonas universitātes McCain institūta stipendiātei ASV godam izmantota. Šodien dodos majās. Dažas atziņas par piedzīvoto.

  • Ja tik ir iespēja, īpaši cilvēkiem pēc 40, aizbraukt ārpus ierastās vides, iespēja mācīties, apgūt ko jaunu, izdarīt pilnu revīziju un stresa testu sev – ņemiet ciet nešauboties. Papildus jauniegūtajām zināšanām un kontaktiem, neizbēgama konfrontācija pašai ar sevi ir pieredze, kas palīdz sakārtot galvu un sajūtas.
  • Dažādībā ir spēks, iedvesma, radošums un nākotne. Sabiedrība un valsts, kas novērtē un atzīst katra cilvēka īpašo stāstu, lai tas būtu grieķu izcelsmes kuģniecības magnāts miljardieris Manhetenas birojā, vai jauniņa afgāņu bēgļu sieviete, kas Arizonas universitātes startapu inkubatorā radījusi lietotni medicīniskās palīdzības saņemšanai angliski nerunājošiem cilvēkiem. Jo viņas mazais brālītīs Amerikā nomira tādēļ, ka bēgļu ģimene neprata sameklēt un palūgt palīdzību, kad puika saslima.
  • Viss ir realtīvs. Kas nenozīmē, ka mazāk nozīmīgs. Prieki un ciešanas, sasniegumi un zaudējumi mērāmi kontekstā. Manas nozīmīgākās jauniegūtās attiecības ir ar neticami drošsirdīgu, aizrautīgu un talantīgu žurnālisti no Kambodžas Bopha Phorn. Maziņu smalciņu trīsdesmitgadīgu sievieti, kas savā dzimtenē, kurā demokrātija, vārda un izteiksmes brīvība apspiesta, uzdrošinājusies iet pret režīmu. Ir piedzīvojusi reālu pret sevi vērstu šaušanu, pavadījusi gadu Humphrey programmā ASV, pašlaik nevar agriezties mājās, jo gandrīz droši nonāks cietumā. Ir izkapājusies par rakstošu žurnālisti lielā ASV ziņu dienestā, sapņo par savas žurnālistu skolas izveidi dzimtenē. Un nav ne mazāko šaubu, ka viņa to reiz paveiks.
  • Divritenis ir vairāk nekā pārvietošanās līdzeklis. Tas ir draugs, sabiedrotais, kompanjons, psihoterapeits un biļete uz brīvību. Svešā vietā divritenis ir atslēga uz iedzīvošanos vidē, atklājumiem, saturīgu brīvā laika pavadīšanu. Tā ir iespēja adoptēties un kļūt par savējo.

Pirms devos uz ASV, draugi jokoja, ka amerikāņi pa gadu man izskalos smadzenes. Ja ar smadzeņu skalošanu saprot jaunu pieredzi un zināšanas, izpratni, ka viena taisnība nepastāv, ka demokrātija ir vērtība, kas lolojama un sargājama, ka Amerika ir lieliska, bet Latvija ir un vienmēr būs manas mājas – tādu smadzeņu skalošanu novēlu visiem. Tiekamies piektdien. Mājās. Latvijā. 

MnkjBrXZR9i3wabMyuZ5qQ

Palīgs cilvēkam, ne ierakstam atskaitēs

Kopš 2013.gada cilvēkiem ar I un II grupas invaliditāti no valsts budžeta tiek apmaksāti asistenta pakalpojumi pašvaldībās. Zem sākotnējā normatīvā regulējuma ir mans kā labklājības ministres paraksts. Asistenta pakalpojumi bija ilgi gaidīti un neapšaubāmi cilvēkiem ar invaliditāti un viņu ģimenes locekļiem ļoti nepieciešami. Naudas, kā ierasts sociālajām programmām, bija nepietiekami. Labklājības ministrija darīja labāko, ko varēja, lai asistenta pakalpojumus ieviestu un tam valsts budžetā ieplānotu noteiktu finansējumu. Plānojot 2013.gada budžetu, vadījāmies no visai aptuvenām aplēsēm, cik daudzi cilvēki vēlēsies izmantot un pieteiksies uz asistenta pakalpojumiem. Iecere bija – cilvēkiem ar smagu invaliditāti tiek apmaksāts palīgs, kas līdz 40 stundām nedēļā atvieglo nokļūšanu līdz darbam, izglītības iestādei, dienas centram, pašvaldībai. Palīdz iepirkties vai apmeklēt kino, teātri vai izstādi. Ieceres pamatā mērķis, palīdzot cilvēkam ar invaliditāti regulāri iziet no mājām, sekmēt dalību darba tirgū, kā arī socializēties. Pie tam, asistents atslogo tuvinieku, kuri rūpējas par cilvēku ar invaliditāti, ikdienu un ļauj tiem pilnvērtīgāk pievērsties savām darba gaitām.
Ideālajā pasaulē – kurā būtu tik daudz laika un naudas, kuru nebija, asistentu pakalpojumu pirms ieviešanas vispirms izmēģinātu pilotprojektā. Tā varētu “izķert” nepilnības un būtiskākās kļūdas. To cilvēku skaits, kas piesakās uz asistentu pakalpojumiem ir audzis, līdz ar to arī nepieciešamais finansējums.
Pēc pirmā asistentu pakalpojumu īstenošanas gada bija skaidrs, ka sistēma ir izveidota smagnēja. Cilvēkiem ar invaliditāti jāsniedz daudzas un detalizētas atskaites, stundu sadalījums nereti neatbilst pakalpojuma saņēmēja patiesajām vajadzībām. Kā daždien notiek – regulējums tiecas uz nulles risku pret potenciāli negodpratīgajiem saņēmējiem, tādejādi godīgajiem liekot būt radošiem savu patieso vajadzību apmierināšanai. Valsts kontrole 2016.gadā veica asistentu pakalpojumu revīziju. Tika atzīts, ka tas pilnībā nesasniedz mērķi – nodrošināt cilvēku ar invaliditāti integrāciju sabiedrībā. Pie ieteikumiem galvenais akcents tika likts uz profesionālu asistentu dienestu izveidi pašvaldībās. Tam varētu piekrist, ar “bet”. Par šiem “bet” VK ziņojumā izvērstas informācijas nebija. Varbūt tā nav gluži revīzijas kompetence, to nezinu. Zinu, ka neuzrunājot šos jautājumus, asistenta pakalpojumu uzlabojumi sekmēsies lēni.
1. Vairāk naudas. Ļoti neoriģināls risinājums. Tomēr turpinot asistenta pakalpojumu apmaksāt pēc minimālās stundu likmes, nav lielu cerību uz profesionālu asistentu dienestu izveidi. Saskaņā ar VK ziņojumu 76% aisistentu bija ģimenes locekļi. Un tas ir saprotami. Jo kopējā cilvēku ar invaiditāti finansiālā atbalsta sistēma ir tik trūcīga, ka cilvēki kombinē visus iespējamos veidus, lai papldinātu ģimenes budžetu, kura izdevumu sadaļa ir lielāka nekā caurmēra ģimenēm. Tātad vairāk naudas ne vien konkrētajiem asistentu pakalpojumiem, bet cilvēku ar invaliditāti atbalstam principā.

2. Lielāku uzticēšanos cilvēkam, kam pienākas asistenta pakalpojums. Šobrīd 40 apmaksātās stundas var summēties no 7 dažādiem mērķiem, kādēļ cilvēkam pēc valsts ieskata būtu jāiziet no mājām. Katram no veidiem noteikts maksimālais stundu skaits, izklaidēm vismazākais – samazināts vien līdz 2 stundām nedēļā. Cilvēkam pašam būtu jāļauj noteikt tieši viņam nepieciešamais stundu sadalījums, saglabājot maksimālo apmaksāto stundu kopskaitu. Pašvaldību sociālajiem dienestiem šobrīd ar Google Maps palīdzību jādzenā cilvēka ar invaliditāti un viņa pavadoņa nobrauktie maršruti un strīdi reizēm raisās par 600 metru uzskaiti. To aprēķinos varētu aizstāt ar koeficientiem atkarībā no distances, kas mērojama līdz galamērķim, nosakot maksimālo kompensācijas par transportu apmēru.

3. Pašvaldību lielums, skaits un jauda. Atļaušos apgalvot, ka profesionāli un efektīvi asistentu dienesti 119 pašvaldību sadrupinātajā Latvijā nav iespējami. Tas nozīmē, ka šī ir tikai viena no kārtējām izpausmēm, kas apliecina, ka sīkfeodālās vietvaras jāmudina (vai jāliek, ja pašas nevar) kooperēties un apvienoties arī tādēļ, lai sabiedrības neaizsargātākajai daļai – cilvēkiem ar invaliditāti, varētu nodrošināt pieejamu asistentu dienestu neatkarīgi no tā, kurā pašvaldībā viņam palaimējies dzīvot.

“Smalkās” kaites

Pagājušonedēļ pasauli pāršalca ziņa par divām slavenību pašnāvībām. Modes dizainere Kate Spade tika atrasta mirusi savā Ņujorkas dzīvoklī. Dažas dienas vēlāk Anthony Bourdain, pasaules slavu ieguvis pavārs, grāmatu autors, kulināru ceļojumu raidījumu vadītājs, izdarīja pašnāvību viesnīcā Francijas pilsētiņā, kurā filmēja kartējo raidījumu CNN. Abi bija slaveni, profesionāli sekmīgi, pārtikuši cilvēki, kuri dzīvoja tik intensīvas un piesātinātas dzīves, kas ne katram ir lemtas. ASV medijos raisījās diskusija par to, cik adekvāta un pieejama ir palīdzība ar depresiju sirgsošiem, cik sabiedrība izprot un novērtē šo slimības postošo dabu, kāda ir garīgās aprūpes pieejamība un svarīgi – arī profilakse.
.
Depresija savus upurus nešķiro. Ne sociālais, ne materiālais stāvoklis nepasargā no iespējas ar to saslimt. Depresija nereti ir arī pašnāvības cēlonis. Latvijā 2016.gadā mirstība no ārējiem cēloņiem, kas ietver arī pašnāvības, bija 3 izplatītākais nāves cēlonis pēc sirds asinsvadu slimībām un ļaundabīgajiem audzējiem. Savukārt aplūkojot potenciāli zaudētos mūža gadus ārējo nāves cēloņu sadalījumā, pašnāvību īpatsvars bija 22%. 2016.gadā Latvija pašnāvību skata ziņā ieņēma 2.vietu ES pēc kaimiņiem lietuviešiem. Latvijā pašnāvību skaits vīriešu vidū ir 2.augstākais ES. Sieviešu pašnāvību skaita ziņā esam 12.vietā. Lai arī pašnāvību skaits kopš 2012.gada ir samazinājies, 2016.gadā Latvijā tika izdarītas 18,6 pašnāvības uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju, Augstākie pašnāvības rādītāji ir vecuma grupā virs 65 gadiem.* (Slimību profilakses un kontroles centra dati)

Psihiatriskā aprūpe ir viens no stigmatizētākajiem jautājumiem Latvijas veselības aprūpes sistēmā. Tam ir dažādi iemesli. Vēsturiskais aspekts – psihiatrija Padomju Savienībā tika izmantota kā represiju instruments, arī attieksme pret pacientiem un pieejamās ārstniecības metodes nereti nebija tās humānākās. Sabiedrības iecietība un izpratne par garīgo veselību un psihiskām saslimšanām ir nepietiekama. Joprojām cilvēkiem ar psihiatriskām diagnozēm nākas piedzīvot atšķirīgu attiekmi, neizpratni, pat bailes no viņiem. Meklējot statistikas datus par psihisko slimību izplatību Lavijā, neatradu informāciju par to, vai un kāda atšķirība aprūpes pieejamībā ir cilvēkiem ar dažādiem ienākumiem. Psihiatra konsultācija ietilpst valsts apmaksāto tiešās pieejamības speciālistu klāstā. Tomēr nav grūti iedomāties, ka cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem, kas dzīvo vietās, kurās psihiatra pakalpojumi nav pieejami, kuriem arī “parastās” slimības nav ne laika, ne naudas ārstēt, meklēt palīdzību depresijas (iespējmas neatpazītas) gadījumā ir greznība. Mēs varam tikai nojaust, kādā apmērā šī problēma Latvijā pastāv.
VM bija izstrādājusi pamatnostādnes “Iedzīvotāju garīgās veselības uzlabošana 2009.-2014.gadā” un to ieviešanas plānu. Šobrīd garīgās veselības jautājumi ir integrēti Sabiedrības veselības pamatnostādnēs 2014.-2020.gadam. Tās pamatā fokusējas uz izglītojošu un informatīvu rīcību. Nenoliedzami, tas arī ir svarīgi. Tomēr veselības politikas veidotājiem būtu jāpievērš īpaša uzmanība garīgās veselības programmām, kas turpinātu Latvijā attīstīt mūsdienīgu, humānu un pieejamu psihiatrisko aprūpi, lielāku akcentu liekot uz ambulatorajiem pakalpojumiem un laicīgu diagnostiku. Februārī atklātībā nākušie fakti par notiekošo bērnu psihoneiroloģiskajā slimncā “Ainaži” apliecināja, ka psihiatrijas jomā vēl daudz darāmā. Cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem un psihiatriskām diagnozēm nebūtu jāpiedzīvo papildus sarežģījumi un pazemojumi nepieejamas vai nekvalitatīvas aprūpes dēļ. Viņu ciešanas tāpat ir neizmērojamas.

* Attēlā Nacionālā veselības dienesta valsts apmaksāto pakalpojumu rindas reģistrs. Ja neesat piedzīvojuši nervu sabrukumu pirms tā apskates, ir visas iespējas to izdarīt.fullsizeoutput_b7e

Efektīva valsts pārvalde sākas ar kompetentiem politiķiem

Tās būtu ļoti neparastas vēlēšanas, ja runājot par valsts pārvaldi, partijas nesacenstos mazākumsolīšanā. Samazināt uz pusi, atlaist, ministrijas pārveidot par sekretariātiem, padomes likvidēt, atstāt 7 (kurš sola mazāk?!) ministrijas, likt tām strādāt saskaņā ar kaut kādu mistisku misiju un kas tik vēl nav dzirdēts.
Lai nerastos pārpratumi – arī šo rindu autore uzskata, ka valsts pārvaldes funkciju optimizācija, kvalitātes un efektivitātes celšana ir nemitīgi pilnveidojama un nepieciešama. Noteikti ir arī iespējas racionālam nodarbināto skaita samazinājumam un varbūt arī dažu ministriju un noteiktu iestāžu apvienošanai.

Tomēr no pieredzes uzdrošinos apgalvot, ka valsts pārvaldes neefektivitāti daudz būtiskāk ietekmē politiķi, kas ievēlēti lēmējvarā un deleģēti darbam izpildvarā. Uzdrošinos izvirzīt pieņēmumu, ka smagnējā un birokrātiskā valsts pārvaldes sistēma daļēji radusies kā atbilde uz tiem nekompetentiem, savtīgiem un gadījuma rakstura politiķiem, kas bijuši un ir pie varas. Protams, visi nav tādi. Bija un ir godprātīgi un profesionāli politiķi. Ja vien ierēdņi stāstītu savu pieredzi publiski… No tā sanāktu rakstu sējumi ar liecībām par neskaitāmām situācijām, kas apliecinātu ierēdniecības talantu un spējas nodrošināt valsts aparāta funkcionētspēju, amortizējot politiķu neprofesionalitāti un reizēm arī brutālas koruptas intereses.

Tie, kas savā politiskajā retorikā izvēlas slānīt ierēdņus kā šķiru, faktiski izvēlas vieglo populisma taku. Vērojot aktīvākos šīs līnijas uzturētājus, varu apgalvot, ka viņu pieredze politikā un valsts pārvaldē ir teiksim – pieticīga. Savukārt zināšanu, saturiskā piedāvājuma un rīcības plāna neesamība tiek maskēta ar skaļiem saukļiem un reizēm arī balsi.

Uzdrošināšos apgalvot, ka vairums ministrijās un valsts iestādēs strādājošo ir godprātīgi sava darba darītāji. Tik pat lieli mūsu valsts patrioti, ja ne lielāki, kā skaļie optimizācijas solītāji. Uzdrošinos apgalvot, ka tieši no politiskās vadības ir ļoti atkarīgs, cik radoši, motivēti, moderni strādā ierēdņi. Ja ministriju vada gadījuma cilvēks, kam izpratne par nozari labakajā gadījumā ir ziņu virsrakstu līmenī. Ja ministrs brutāli – atklātāk vai slēptāk “dzen” cauri noteiktas intereses, tiešāk vai maskētāk darot zināmu, kam jāuzvar konkursos, kādus grozījumus normatīvajos aktos jāpiekārto. Ja parlamentārais sekretārs faktiski ir subsidētā darba vieta, kuram vēl jānodrošina dienesta auto Ja ministrs savāc biroju, kas terorizē un pazemo ministrijas darbiniekus. Ja ministrs nespēj pieņemt lēmumus. Ja ministrs sirgst ar “pēdējā apmeklētāja” sindromu un maina viedokli pāris reizes dienā. Ja ministrs savās neizdarībās un politiskajās neveiksmēs vaino ierēdņus un soda tos par savām kļūdām. Ja ministram šķiet, ka ar viņa atnākšanu sākusies pasaule, jo pirms tam bijis tukšums. Šo uzskaitījumu varētu turpināt. Arī par deputātiem.

Visi šie gadījumi ir no dzīves. Nekas nav izdomāts. Pieskaitiet klāt nemitīgās ministru un valdību maiņas. Pieskaitiet klāt visai izplatītu parādību Latvijas politiskajās aprindās – politisko mazdūšību un nepopulāru lēmu atlikšanu. Apmeklējiet vienu Saeimas izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdi klātienē.

Tā ir ierēdņu ikdiena. Teiksiet, ierēdņiem ir jāziņo par politiķu koruptīvām rīcībām, jāiestājas pret nejēdzīgiem lēmumiem, jābūt skaļiem un aktīviem. Jā. Un tas arī tiek darīts. Tomēr ierēdnim uz darbu katru dienu nav jānāk kā uz fronti, kurā jānotur nekompetentu politiķu spiediens. Tādēļ pārmaiņas pēc, mēs, politiķi varētu pamēģināt sākt ar sevi. Ar kvalitatīviem un profesionāliem deputātu kandidātu sarakstiem, ar ministru kandidātiem, kam ir izpratne par vadību un vēlams arī nozari, ar saturīgām partiju un priekšvēlēšanu programmām. Lai ierēdņi var būt radoši, iedrošināti, motivēti strādāt kopā ar politisko vadību, nevis būtu spiesti kalpot par aizsargvalni politisku nejēdzību, savtīgu interešu un neprofesionalitātes aizkavēšanā.

It kā par kebabiem

Saeimas deputātam no Nacionālās apvienības Jānim Dombravam šķiet, ka ārvalstu studenti, kas studē Latvijā,  masveidā strādā kebabu ēstuvēs un pārkāpj vīzas nosacījumus. Īstenībā, viņi pat kļūstot par studentiem, lai tikai strādātu kebabnīcās Latvijā. Tas notiekot tādēļ, ka likums atļaujot ārvalstu studentiem strādāt 20 h nedēļā (caurmēra prakse pasaulē), Rīgā esot manīti cilvēki, kas  tērpušies latviešiem netradicionālās drēbēs (Rītup, tu?), un daļa studentu esot no valstīm ar augstu terorisma līmeni (Un? Ko tas pats par sevi liecina?). NEVIENA skaitļa, kas pierādītu apgalvojumu, ka ārvalstu studenti iebrauc šeit ar nolūku strādāt nevis studēt. Tomēr datu trūkums neliedz deputātam vispārināt viņa izpratni par norisēm un rosināt likuma izmaiņas.

Es respektēju pilsoņa Dombravas tiesības uzskatīt, ka ārvalstu studenti ir Latvijas apdraudējums. Varbūt būtu lietderīgi samesties un aizsūtīt Jāni kaut kur pasaulē pamācīties, lai kliedē bailes no cilvēkiem, bet tas cits jautājums. Tas, kas gan nav pieņemami, ka deputāts Dombrava likumdošanas iniciatīvas balsta savās subjektīvajās izjūtās. Es būtu gatava diskutēt par likuma izmaiņām, ja būtu fakti, kas liecinātu par kādu noteiktu tendenci. Jāņa bailes nav pietiekams iemesls likuma izmaiņām. Tāpat kā manas. Tā neveido pierādījumos balstītu politiku. Ar savām fobijām katram pašam jātiek galā, tādēļ nevajag grozīt likumus. Fobiju gadījumā ir jālūdz palīdzība speciālistiem, piem., psihoterapeitam/ei. Savukārt problēmu esamība jāpamato ar faktiem.

fullsizeoutput_b08

 

 

Don’t give a sh..t par zeķubiksēm

Mans piedzīvojums ASV The McCain Institute programmā ticis krietni pāri pusei un virzās mājup. Milzumdaudz iespaidu, zināšanu un pieredzes, ko katram/ai, kas gatavs un atvērts izkāpt no komforta zonas, sirsnīgi novēlu. Daudz pieredzēts, daudz piedzīvots. Nekādā ziņā nepretendēju, ka kādam tas šķistu interesanti. Bet ir dažas atziņas, kas varbūt kādai/am noder.
Pārmaiņas pēc šoreiz dalīšos ar iespaidiem par formu, ne saturu. Kaut gan jautājums beigās tomēr nonāk pie satura.

Esot vēlētas politiķes amatā nācās piedzīvot brīžus, kad bija jāuzklausa kritika par apģērbu. Sociālajos tīklos sprieda, ka netieku līdzi citu kolēģu elegancei, tātad tas liecina, ka neesmu īsti nopietni ņemama. Stila eksperti komentēja manu kleitu krāsas un kurpju papēžu formas. No cilvēkiem, ko nekad mūžā nebiju satikusi, un kuri mani nepazina nemaz, medijos saņēmu ieteikumus, kā būtu jāģērbjas. Amats uzliek pienākumus – viņi teica. Jā, nodomāju, vispirmām kārtām un galvenokārt par saturu un paveikto.

Šis ieraksts veltīts visām dažādu vecumu dažādu partiju un bezpartejiskajām sievietēm, kas šoruden kandidēs Saeimas vēlēšanās. Neņemiet pie sirds. Protams, labi zināt un ievērot apģērba etiķetes pamatprincipus, tomēr neņemiet visu pie sirds, ko saka tā sauktie un patiešām stila eksperti, jo vairāk anonīmie komentētāji. Var gadīties, ka jūsu gaume izliek cilpas. Proti, viss, kas jums patīk un pa īstam piestāv, maksā tik dārgi, ka izvēle ir vai nu skaistā zīda blūze, kas der kā uzlieta, vai brīvdienu izpriecas jūsu bērniem. Iespējams, jaunā alga būs lielāka un stabilāka par iepriekšējo, bet tā var arī nebūt, atkarīgs no jūsu pirms – politikas dzīves. Var gadīties, ka ar visu lielāko algu jums nešķitīs lietderīgi papildus naudu ieguldīt smalkās štātēs. Tas arī nav jādara. Jā, ir jātērpjas atbilstīgi. Tas tomēr nenozīmē, ka radikāli jāmaina iepriekšējās dzīves paradumi. Džinsu biksēs uz Saeimas vai MK sēdēm nebūtu jāierodas, tomēr neļaujieties ietekmēties spiedienam, jo jūsu profesionālajā sniegumā apģērbam nav izšķiroša nozīme. Galvenais ir, ko spēsiet paveikt kā politiķe.

Ja pie Rīgas dārgākās šuvējas šūtie tērpi nenāk bez blaknēm, ja tādēļ ir jāuzdod principi un kaut mazliet vai ne tik mazliet, ir jākorumpējas, lai to varētu atļauties, ticiet – tas nav to vērs.
Kopš septembra ASV bijusi iespēja piedalīties visdažādākajos pasākumos. Ar augstāko – patiešām augstāko politisko un biznesa pārstāvju klātbūtni. Jā, valsts galvām un to dzīvesbiedriem/- ēm striktāk jāievēro etiķete. Bet arī Melanija Trampa kā sacīt jāsaka doesn’t give a sh..t par zeķubiksēm. Mūsu stila guru sludina, ka bez zeķubiksēm pēc stila grāmatas ni un ni. Blēņas. Un tās ir tikai vienas no klajākajām muļķībām, kas tiek tiražētas sieviešu politiķu ģērbšanās stila sakarā Latvijā. Jā, arī ASV dzeltenā prese komentē sieviešu politiķu ģērbšanās stilu. Tomēr te tik daudz  neaizraujas ar ārišķīgu formas dominanci pār saturu.
Ir gan viena lieta, pēc kā Eiropas un ASV politiskajās aprindās jūs noteikti ievēros – tā ir matu sasuka. Ja izvēlēsities ala Solvitas vai Baibas Rozentāles stilu, pilnīgi droši bez vārda runas tiksiet atpazīta kā post PSRS telpas pilsone. Visādi citādi ieteikums ir – velciet, kas jums piestāv, kā jūtaties ērti un ko varat atļauties. Nepārpucējieties un garderobes dēļ  neiedzīvojieties finanšu grūtībās vai vēl trakāk – tā dēļ nenododiet savus principus. Smalks kostīms, dārga soma un kurpes, ja to nevar atļauties godīgi nopelnot, nekad nebūs uzdotu principu vērti. Tās ir tikai putas.