Jēzus bez rokas

Neesmu māņticīga. Bērnībā gan dažus vispārzināmus priekšrakstus ievēroju, piemēram, nospļauties pār plecu, ja melns kaķis pārskrien ceļu, vai uzkāpt atpakaļ uz kājas kādam, kas tev netīšām uzkāpis, lai nesastrīdētos.

Īpašas zīmes vai brīdinājumus notikumos nesaskatu, vienīgais, ko reizēm mēdzu darīt – neskatīties izšķirošus momentus sporta sacensībās, jo “kā apskatos, tā tiem, kam jūtu līdzi, neiet”. Šis nav racionāli, to saprotu.

Bet bija gadījums, kurā ar visu racionalitàti tomēr saskatīju nopietnu zīmi “no augšas”.

Pirms daudziem gadiem mūsu ģimenes mājā dzīvokli birojam sāka īrēt kristīga izdevniecība (ja kāds sāk uztraukties – nevajag, līgums reģistrēts VID) un telpas iesvētīja no studijām ārzemēs atgriezies priesteris Andris Kravalis. Viņš apvaicājās, vai mēs vēlētos, lai arī mūsu dzīvokli pie reizes nosvēta. Kādēļ gan ne, nospriedām. Rituāla beigās priesteris uzdāvināja krucifiksu un ieteica to pielikt virs ieejas durvīm. Tā arī izdarījām.

Vienā saulainā pēcpusdienā cītīgi berzu grīdas flīzes pie ieejas durvīm. Pēkšņi uz grīdas nokrita Jēzus. 10 cm liela figūriņa. Ar vienu roku. Lai cik racionāla būtu, šo uzskatīju par ļoti nopietnu zīmi. Jēzus nokrita no sava krusta, atstājot pie tā roku, un gandrīz vai uzkrita man virsū.

Papildus trauksmei, ko gan šī zīme varētu vēstīt, radās jautājums – ko darīt ar Jēzu. Izmest nedrīkst, pieķibināt atpakaļ – arī nešķiet variants. Pēc konsultācijām ģimenē ievietojām viņu kastītē un nolikām plauktā. 

Jēzus zīmīgo kritienu vēl kādu brīdi ik pa laikam pārrunājām arī ar saviem trīs dēliem, kas bija vecumā no 5 – 15 gadiem. Puikas uzmanīgi klausījās un neizpratnē rauca pieres, ko gan tas varētu nozīmēt. Gan jau Dieviņš ir gribējis likt kaut ko saprast.

Pēc vairākiem gadiem plauktā uzgāju kastīti ar satraumēto Jēzu. Vaicāju puikām, vai viņi atceras šo notikumu. Jā, atbildēja brāļi. Viņi varot par to pastāstīt vairāk. Jaunākais tolaik bija sācis trenēties futbolā un bijis lepns par savu tikko dabūto “JDFS Alberts” komandas formas tērpu. Gribējis parādīt brāļiem, ko iemācījies treniņos. Vecākais brālis kādu brīdi arī bija trenējies spēlēt futbolu, nolēmuši padzenāt bumbu lielajā istabā. Viens ielikts vārtos – durvīs. Spēlējuši, spēlējuši, kamēr sanācis uzsist tā sirsnīgāk. Bumba trāpījuši pa krucifiksu, Jēzus nolūzis. Domājuši, ko darīt, lai skādi labotu. Ņēmuši PVA līmi, stutējuši krēslu konstrukciju, lai tiek krustam klāt, un kritušo Dieva dēlu pieķimerējuši atpakaļ. Noturējās gandrīz gadu. Bet ir mācība. Vaicāju – kāda? Laikam tomēr vajadzēja līmēt ar superlīmi. 

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s