#Veselībai100

Nākamos 10 gadus veselības aprūpei jāparedz vienkārša formula – valsts budžetā ik gadu jābūt 100 miljoniem eiro papildus klāt – šai atziņai, īstenotai praktiskā rīcībā, jākļūst par aksiomu. Tāpat kā aizsardzībai 2% no IKP. Par to neviens vairs nediskutē un aizsardzības ministru nenomoka ar viņam vienam neizpildāmu uzdevumu “atrodiet finansējumu savai nozarei”. To atrod (ja naudu budžetā vispār var “atrast”) visa valdība kopā.

#Veselībai10X100. Ja kādu gadu var 150 milj., lai būtu. Vairāk par 150 veselības sistēma nemaz nespēj efektīvi gada laikā absorbēt. Jau dzirdu skeptiķus sakām, ka veselībai tik dod papildus naudu un nekas jau nemainās. Vispirms sakārtojiet sistēmu, caurā mucā nav ko naudu bērt, tad prasiet papildus. Daļēji varu piekrist. Sistēma ir jākārto un caurā muca ir jāsalabo. Bet lai izdarītu abas šīs rīcības, arī vajag naudu. Tad vēl bieži lietots aicinājums ir atrast naudu sistēmas iekšienē. Arī šīm varu daļēji piekrist, jo efektīvāka esošā finansējuma tēriņu iespējas veselības aprūpē ir gana lielas. Efektīvāka tērēšana dod vairāk un labāk izārstētu pacientu, tomēr tā nekavējoši nerada vairāk naudas veselības aprūpes budžetā.

Parunāsim par skaitļiem. Ir jāzina trīs būtiski rādītāji, kas raksturo Latvijas veselības aprūpes veselību.

  • Veselības aprūpes budžets 2018.gadā bija 3,64% no IKP, ES dalībvalstīs vidēji 7,1% . Tas veido apt. 10% no vispārējiem valdības izdevumiem veselībai iepretim 15,3% ES vidēji
  • Medicīnas māsu skaits Latvijā ir trešais zemākais ES un uz 1000 iedzīvotājiem ir 4,7 (vidēji ES 8,4)
  • Personiskie maksājumi (out of pocket) par veselību Latvijā bija 44,6% iepretim 18,2% vidēji ES

*avots: https://ec.europa.eu/health/sites/health/files/state/docs/chp_lv_latvian.pdf, Eurostat

Šoreiz neaprakstīšu epidemioloģiskos rādītājus, ar tiem var iepazīties iepriekš ievietotajā saitē uz EK ziņojumu par Latvijas veselības aprūpes sistēmu.

Veselības aprūpe ir viena no nozarēm, kas piedzīvojusi lielākās strukturālās izmaiņas kopš 2000.gada. Ir būtiski samazinājies slimnīcu un gultas vietu skaits. Tā, piemēram, gultu skaits 1000 iedzīvotājiem 2000.gadā bija 8,8, bet 2015.gadā 5,7. Slimnīcu skaits 2006.gadā bija 106, tagad 39.

Tomēr hroniski nepietiekamā finansējuma apstākļos, veselības aprūpē strukturālās izmaiņas nevar glābt situāciju. Proti, sauklis, esiet efektīvāki, novērsiet sistēmas ačgārnības, nevar atrisināt tādu problēmu kā pašizmaksai absolūti neatbilstošie tarifi, ko valsts samaksā par sniegtajiem pakalpojumiem. Ķirurgu, onkologu, neiroķirurgu asociācijas ķērušās pie pakalpojumu tarifu pārrēķina un aina atklājas gauži bēdīga. Lielai daļai pakalpojumu no valsts saņemtais finansējums nesedz pat izlietoto materiālu izmaksās, nerunājot par pienācīgu atalgojumu. Teiksiet, bet ir specialitātes, kas pratušas sev izkārtot visnotaļ konkurētspējīgu tarifu. Jā, bet diemžēl šī ir bijusi ne gluži koleģiālā un sistēmiskā viedā iegūta labvēlība, kas tikai vairojusi nevienlīdzību nozarē un kas nebūtu jāpraktizē turpmāk.

Gadiem pienācīgi nefinansētā veselības aprūpe vairo divkosību un arī veicina korupciju. Divkosība ir apstāklī, ka gan politiķi, gan sabiedrība kopumā tā kā klusējot pieņem, ka ārsti jau kaut kā izgrozīsies, paši sev nopelnīs, bet pacienti jau kaut kā to veselības aprūpi sev sarunās. Tāda telefona grāmatiņas medicīna. Daļēji tā arī notiek. Veselības aprūpes grandi Latvijā, neraugoties uz bēdīgo valsts finansējumu, ir profesionāli un dzīvo labi. Ir sajūta, ka pielāgojušies nenormālajai situācijai un samierinājušies. Tomēr jaunajiem ārstiem un māsām iespēja tik sekmīgi adaptēties nav. Un viņi arī nevēlas to pieņemt.

Kā jau minēju, sistēma ir jāturpina kārtot un tās kvalitātes, pieejamības un efektivitātes uzraudzībai jābūt nepārtrauktai. No savas puses varu apsolīt, ka veselības aprūpi Latvijā virzīšu uz pacientam draudzīgāku, labāk pārvaldītu un caurskatāmāku. Strādājam pie universitāšu slimnīcas pārvaldības uzlabošanas, veidosim tām profesionālas uzraudzības padomes, liksim ieviest pašizmaksa uzskaites sistēmas, izskaudīsim neskaidrus tehnoloģiju iepirkumus. Cita starpā, mana personiskā pārliecība ir, ka cilvēkiem, kas veselībā ‘shēmo’ publiskas naudas, ellē ir jāparedz īpašs nodalījums. Tomēr labāka naudas pārraudzība nemazinās vajadzību pēc masīva papildus finansējuma no budžeta. Pēdējo 3 gadu laikā piešķirtais finansējums veselībai dod pirmos piesardzīgi pozitīvos rezultātus. Veselības aprūpes darbinieki sāk atgriezties slimnīcās, jo tiek palielināts atalgojums. Ja tas netiks turpināts, rezultāti var būt graujoši. Jo lai piedod man skolotāji un policisti, kuru skaits Latvijā uz skolēnu un iedzīvotāju skaitu ir augstāks nekā ES vidēji, mediķi patiešām var aizbraukt strādāt uz ārzemēm. Un tā lielā atšķirība ir, ka strādāt savā profesijā.

Svarīgais jautājums – kur tad ņemt naudu? Te jāskatās kontekstā. Politiķi un sabiedrība kopumā pie katra budžeta izdara noteiktas izvēles. Tā piemēram, vispārējie valdības izdevumi izglītībai Latvijā ir 15,2%, ES vidēji 10,2%. Sabiedrības kārtībai un drošībai Latvijā 6,2%, ES vidēji 3,7%. Policistu skaits uz 100 tūkst. Latvijā ir 461, vidēji ES 318.  Regulārajos īpašuma nodokļos mēs 2018.gadā iekasējām 0,8% no IKP, kamēr ES vidēji 1,6%. Pēc OECD aplēsēm Latvijā 2020.gadā kapitāla nodokļu īpatsvars būs 3% no IKP, sarūkot no 3,6% 2017.gadā. Tās visas ir noteikta veida izvēles, ko mēs izdarām, un kurām ir ļoti konkrētas sekas. Savukārt, ja nav politiskas gribas izdarīt šādas izvēles, tad veselībai nauda ir jāturpina aizņemties. Jo izdevumi veselībai patiesībā ir investīcija. Ar slimu sabiedrību augsti attīstītu tautsaimniecību neuzbūvēs.

Latvijas Radio nupat pieteiktā raidījumu sērija par paliatīvo aprūpi Latvijā ir skaidrs šādu izdarīto izvēļu apliecinājums. Saistīto trauku princips – ja tiek izdarīta izvēle par labu maz efektīvam skolām, pašvaldību skaitam un lielumam, kas nespēj sevi uzturēt, garākajam ceļu tīklam pret iedzīvotāju blīvumu, lielākam policistu skaitam, acīmredzot viss, ieskaitot veselības aprūpi, stagnēs un vārguļos un paliatīvās aprūpes nebūs. Ar 5 eiro nekādi nevar samaksāt 100 eiro rēķinu.

Paradoksālā kārtā pēdējos gados veselībai papildus piešķirta nauda problēmu dziļumu nozarē ir aktualizējusi un izgaismojusi ar vēl lielāku skaudrumu. R.Kiplinga “Džungļu grāmatā” lielā sausuma laikā visi zvēri meta ienaidu pie malas un apvienoja spēkus kopējam mērķim. Lietojot analoģiju un aicinot lūkoties uz bezkaislīgiem skaitļiem, veselības izvilkšana no purva ir politiķu un sabiedrības kopējais lielais mērķis. Jo sekas, ja to nedara, būs graujošas. Uz tā fona skolotāju streiks šķitīs kā viegla pastaiga.

Bez #Veselībai100 nebūs Latvijai150.

 

 

Uz mājām

 

Gads ārpus komforta zonas noslēdzies. Lieliskā iespēja būt Arizonas universitātes McCain institūta stipendiātei ASV godam izmantota. Šodien dodos majās. Dažas atziņas par piedzīvoto.

  • Ja tik ir iespēja, īpaši cilvēkiem pēc 40, aizbraukt ārpus ierastās vides, iespēja mācīties, apgūt ko jaunu, izdarīt pilnu revīziju un stresa testu sev – ņemiet ciet nešauboties. Papildus jauniegūtajām zināšanām un kontaktiem, neizbēgama konfrontācija pašai ar sevi ir pieredze, kas palīdz sakārtot galvu un sajūtas.
  • Dažādībā ir spēks, iedvesma, radošums un nākotne. Sabiedrība un valsts, kas novērtē un atzīst katra cilvēka īpašo stāstu, lai tas būtu grieķu izcelsmes kuģniecības magnāts miljardieris Manhetenas birojā, vai jauniņa afgāņu bēgļu sieviete, kas Arizonas universitātes startapu inkubatorā radījusi lietotni medicīniskās palīdzības saņemšanai angliski nerunājošiem cilvēkiem. Jo viņas mazais brālītīs Amerikā nomira tādēļ, ka bēgļu ģimene neprata sameklēt un palūgt palīdzību, kad puika saslima.
  • Viss ir realtīvs. Kas nenozīmē, ka mazāk nozīmīgs. Prieki un ciešanas, sasniegumi un zaudējumi mērāmi kontekstā. Manas nozīmīgākās jauniegūtās attiecības ir ar neticami drošsirdīgu, aizrautīgu un talantīgu žurnālisti no Kambodžas Bopha Phorn. Maziņu smalciņu trīsdesmitgadīgu sievieti, kas savā dzimtenē, kurā demokrātija, vārda un izteiksmes brīvība apspiesta, uzdrošinājusies iet pret režīmu. Ir piedzīvojusi reālu pret sevi vērstu šaušanu, pavadījusi gadu Humphrey programmā ASV, pašlaik nevar agriezties mājās, jo gandrīz droši nonāks cietumā. Ir izkapājusies par rakstošu žurnālisti lielā ASV ziņu dienestā, sapņo par savas žurnālistu skolas izveidi dzimtenē. Un nav ne mazāko šaubu, ka viņa to reiz paveiks.
  • Divritenis ir vairāk nekā pārvietošanās līdzeklis. Tas ir draugs, sabiedrotais, kompanjons, psihoterapeits un biļete uz brīvību. Svešā vietā divritenis ir atslēga uz iedzīvošanos vidē, atklājumiem, saturīgu brīvā laika pavadīšanu. Tā ir iespēja adoptēties un kļūt par savējo.

Pirms devos uz ASV, draugi jokoja, ka amerikāņi pa gadu man izskalos smadzenes. Ja ar smadzeņu skalošanu saprot jaunu pieredzi un zināšanas, izpratni, ka viena taisnība nepastāv, ka demokrātija ir vērtība, kas lolojama un sargājama, ka Amerika ir lieliska, bet Latvija ir un vienmēr būs manas mājas – tādu smadzeņu skalošanu novēlu visiem. Tiekamies piektdien. Mājās. Latvijā. 

MnkjBrXZR9i3wabMyuZ5qQ

Palīgs cilvēkam, ne ierakstam atskaitēs

Kopš 2013.gada cilvēkiem ar I un II grupas invaliditāti no valsts budžeta tiek apmaksāti asistenta pakalpojumi pašvaldībās. Zem sākotnējā normatīvā regulējuma ir mans kā labklājības ministres paraksts. Asistenta pakalpojumi bija ilgi gaidīti un neapšaubāmi cilvēkiem ar invaliditāti un viņu ģimenes locekļiem ļoti nepieciešami. Naudas, kā ierasts sociālajām programmām, bija nepietiekami. Labklājības ministrija darīja labāko, ko varēja, lai asistenta pakalpojumus ieviestu un tam valsts budžetā ieplānotu noteiktu finansējumu. Plānojot 2013.gada budžetu, vadījāmies no visai aptuvenām aplēsēm, cik daudzi cilvēki vēlēsies izmantot un pieteiksies uz asistenta pakalpojumiem. Iecere bija – cilvēkiem ar smagu invaliditāti tiek apmaksāts palīgs, kas līdz 40 stundām nedēļā atvieglo nokļūšanu līdz darbam, izglītības iestādei, dienas centram, pašvaldībai. Palīdz iepirkties vai apmeklēt kino, teātri vai izstādi. Ieceres pamatā mērķis, palīdzot cilvēkam ar invaliditāti regulāri iziet no mājām, sekmēt dalību darba tirgū, kā arī socializēties. Pie tam, asistents atslogo tuvinieku, kuri rūpējas par cilvēku ar invaliditāti, ikdienu un ļauj tiem pilnvērtīgāk pievērsties savām darba gaitām.
Ideālajā pasaulē – kurā būtu tik daudz laika un naudas, kuru nebija, asistentu pakalpojumu pirms ieviešanas vispirms izmēģinātu pilotprojektā. Tā varētu “izķert” nepilnības un būtiskākās kļūdas. To cilvēku skaits, kas piesakās uz asistentu pakalpojumiem ir audzis, līdz ar to arī nepieciešamais finansējums.
Pēc pirmā asistentu pakalpojumu īstenošanas gada bija skaidrs, ka sistēma ir izveidota smagnēja. Cilvēkiem ar invaliditāti jāsniedz daudzas un detalizētas atskaites, stundu sadalījums nereti neatbilst pakalpojuma saņēmēja patiesajām vajadzībām. Kā daždien notiek – regulējums tiecas uz nulles risku pret potenciāli negodpratīgajiem saņēmējiem, tādejādi godīgajiem liekot būt radošiem savu patieso vajadzību apmierināšanai. Valsts kontrole 2016.gadā veica asistentu pakalpojumu revīziju. Tika atzīts, ka tas pilnībā nesasniedz mērķi – nodrošināt cilvēku ar invaliditāti integrāciju sabiedrībā. Pie ieteikumiem galvenais akcents tika likts uz profesionālu asistentu dienestu izveidi pašvaldībās. Tam varētu piekrist, ar “bet”. Par šiem “bet” VK ziņojumā izvērstas informācijas nebija. Varbūt tā nav gluži revīzijas kompetence, to nezinu. Zinu, ka neuzrunājot šos jautājumus, asistenta pakalpojumu uzlabojumi sekmēsies lēni.
1. Vairāk naudas. Ļoti neoriģināls risinājums. Tomēr turpinot asistenta pakalpojumu apmaksāt pēc minimālās stundu likmes, nav lielu cerību uz profesionālu asistentu dienestu izveidi. Saskaņā ar VK ziņojumu 76% aisistentu bija ģimenes locekļi. Un tas ir saprotami. Jo kopējā cilvēku ar invaiditāti finansiālā atbalsta sistēma ir tik trūcīga, ka cilvēki kombinē visus iespējamos veidus, lai papldinātu ģimenes budžetu, kura izdevumu sadaļa ir lielāka nekā caurmēra ģimenēm. Tātad vairāk naudas ne vien konkrētajiem asistentu pakalpojumiem, bet cilvēku ar invaliditāti atbalstam principā.

2. Lielāku uzticēšanos cilvēkam, kam pienākas asistenta pakalpojums. Šobrīd 40 apmaksātās stundas var summēties no 7 dažādiem mērķiem, kādēļ cilvēkam pēc valsts ieskata būtu jāiziet no mājām. Katram no veidiem noteikts maksimālais stundu skaits, izklaidēm vismazākais – samazināts vien līdz 2 stundām nedēļā. Cilvēkam pašam būtu jāļauj noteikt tieši viņam nepieciešamais stundu sadalījums, saglabājot maksimālo apmaksāto stundu kopskaitu. Pašvaldību sociālajiem dienestiem šobrīd ar Google Maps palīdzību jādzenā cilvēka ar invaliditāti un viņa pavadoņa nobrauktie maršruti un strīdi reizēm raisās par 600 metru uzskaiti. To aprēķinos varētu aizstāt ar koeficientiem atkarībā no distances, kas mērojama līdz galamērķim, nosakot maksimālo kompensācijas par transportu apmēru.

3. Pašvaldību lielums, skaits un jauda. Atļaušos apgalvot, ka profesionāli un efektīvi asistentu dienesti 119 pašvaldību sadrupinātajā Latvijā nav iespējami. Tas nozīmē, ka šī ir tikai viena no kārtējām izpausmēm, kas apliecina, ka sīkfeodālās vietvaras jāmudina (vai jāliek, ja pašas nevar) kooperēties un apvienoties arī tādēļ, lai sabiedrības neaizsargātākajai daļai – cilvēkiem ar invaliditāti, varētu nodrošināt pieejamu asistentu dienestu neatkarīgi no tā, kurā pašvaldībā viņam palaimējies dzīvot.

“Smalkās” kaites

Pagājušonedēļ pasauli pāršalca ziņa par divām slavenību pašnāvībām. Modes dizainere Kate Spade tika atrasta mirusi savā Ņujorkas dzīvoklī. Dažas dienas vēlāk Anthony Bourdain, pasaules slavu ieguvis pavārs, grāmatu autors, kulināru ceļojumu raidījumu vadītājs, izdarīja pašnāvību viesnīcā Francijas pilsētiņā, kurā filmēja kartējo raidījumu CNN. Abi bija slaveni, profesionāli sekmīgi, pārtikuši cilvēki, kuri dzīvoja tik intensīvas un piesātinātas dzīves, kas ne katram ir lemtas. ASV medijos raisījās diskusija par to, cik adekvāta un pieejama ir palīdzība ar depresiju sirgsošiem, cik sabiedrība izprot un novērtē šo slimības postošo dabu, kāda ir garīgās aprūpes pieejamība un svarīgi – arī profilakse.
.
Depresija savus upurus nešķiro. Ne sociālais, ne materiālais stāvoklis nepasargā no iespējas ar to saslimt. Depresija nereti ir arī pašnāvības cēlonis. Latvijā 2016.gadā mirstība no ārējiem cēloņiem, kas ietver arī pašnāvības, bija 3 izplatītākais nāves cēlonis pēc sirds asinsvadu slimībām un ļaundabīgajiem audzējiem. Savukārt aplūkojot potenciāli zaudētos mūža gadus ārējo nāves cēloņu sadalījumā, pašnāvību īpatsvars bija 22%. 2016.gadā Latvija pašnāvību skata ziņā ieņēma 2.vietu ES pēc kaimiņiem lietuviešiem. Latvijā pašnāvību skaits vīriešu vidū ir 2.augstākais ES. Sieviešu pašnāvību skaita ziņā esam 12.vietā. Lai arī pašnāvību skaits kopš 2012.gada ir samazinājies, 2016.gadā Latvijā tika izdarītas 18,6 pašnāvības uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju, Augstākie pašnāvības rādītāji ir vecuma grupā virs 65 gadiem.* (Slimību profilakses un kontroles centra dati)

Psihiatriskā aprūpe ir viens no stigmatizētākajiem jautājumiem Latvijas veselības aprūpes sistēmā. Tam ir dažādi iemesli. Vēsturiskais aspekts – psihiatrija Padomju Savienībā tika izmantota kā represiju instruments, arī attieksme pret pacientiem un pieejamās ārstniecības metodes nereti nebija tās humānākās. Sabiedrības iecietība un izpratne par garīgo veselību un psihiskām saslimšanām ir nepietiekama. Joprojām cilvēkiem ar psihiatriskām diagnozēm nākas piedzīvot atšķirīgu attiekmi, neizpratni, pat bailes no viņiem. Meklējot statistikas datus par psihisko slimību izplatību Lavijā, neatradu informāciju par to, vai un kāda atšķirība aprūpes pieejamībā ir cilvēkiem ar dažādiem ienākumiem. Psihiatra konsultācija ietilpst valsts apmaksāto tiešās pieejamības speciālistu klāstā. Tomēr nav grūti iedomāties, ka cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem, kas dzīvo vietās, kurās psihiatra pakalpojumi nav pieejami, kuriem arī “parastās” slimības nav ne laika, ne naudas ārstēt, meklēt palīdzību depresijas (iespējmas neatpazītas) gadījumā ir greznība. Mēs varam tikai nojaust, kādā apmērā šī problēma Latvijā pastāv.
VM bija izstrādājusi pamatnostādnes “Iedzīvotāju garīgās veselības uzlabošana 2009.-2014.gadā” un to ieviešanas plānu. Šobrīd garīgās veselības jautājumi ir integrēti Sabiedrības veselības pamatnostādnēs 2014.-2020.gadam. Tās pamatā fokusējas uz izglītojošu un informatīvu rīcību. Nenoliedzami, tas arī ir svarīgi. Tomēr veselības politikas veidotājiem būtu jāpievērš īpaša uzmanība garīgās veselības programmām, kas turpinātu Latvijā attīstīt mūsdienīgu, humānu un pieejamu psihiatrisko aprūpi, lielāku akcentu liekot uz ambulatorajiem pakalpojumiem un laicīgu diagnostiku. Februārī atklātībā nākušie fakti par notiekošo bērnu psihoneiroloģiskajā slimncā “Ainaži” apliecināja, ka psihiatrijas jomā vēl daudz darāmā. Cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem un psihiatriskām diagnozēm nebūtu jāpiedzīvo papildus sarežģījumi un pazemojumi nepieejamas vai nekvalitatīvas aprūpes dēļ. Viņu ciešanas tāpat ir neizmērojamas.

* Attēlā Nacionālā veselības dienesta valsts apmaksāto pakalpojumu rindas reģistrs. Ja neesat piedzīvojuši nervu sabrukumu pirms tā apskates, ir visas iespējas to izdarīt.fullsizeoutput_b7e

Efektīva valsts pārvalde sākas ar kompetentiem politiķiem

Tās būtu ļoti neparastas vēlēšanas, ja runājot par valsts pārvaldi, partijas nesacenstos mazākumsolīšanā. Samazināt uz pusi, atlaist, ministrijas pārveidot par sekretariātiem, padomes likvidēt, atstāt 7 (kurš sola mazāk?!) ministrijas, likt tām strādāt saskaņā ar kaut kādu mistisku misiju un kas tik vēl nav dzirdēts.
Lai nerastos pārpratumi – arī šo rindu autore uzskata, ka valsts pārvaldes funkciju optimizācija, kvalitātes un efektivitātes celšana ir nemitīgi pilnveidojama un nepieciešama. Noteikti ir arī iespējas racionālam nodarbināto skaita samazinājumam un varbūt arī dažu ministriju un noteiktu iestāžu apvienošanai.

Tomēr no pieredzes uzdrošinos apgalvot, ka valsts pārvaldes neefektivitāti daudz būtiskāk ietekmē politiķi, kas ievēlēti lēmējvarā un deleģēti darbam izpildvarā. Uzdrošinos izvirzīt pieņēmumu, ka smagnējā un birokrātiskā valsts pārvaldes sistēma daļēji radusies kā atbilde uz tiem nekompetentiem, savtīgiem un gadījuma rakstura politiķiem, kas bijuši un ir pie varas. Protams, visi nav tādi. Bija un ir godprātīgi un profesionāli politiķi. Ja vien ierēdņi stāstītu savu pieredzi publiski… No tā sanāktu rakstu sējumi ar liecībām par neskaitāmām situācijām, kas apliecinātu ierēdniecības talantu un spējas nodrošināt valsts aparāta funkcionētspēju, amortizējot politiķu neprofesionalitāti un reizēm arī brutālas koruptas intereses.

Tie, kas savā politiskajā retorikā izvēlas slānīt ierēdņus kā šķiru, faktiski izvēlas vieglo populisma taku. Vērojot aktīvākos šīs līnijas uzturētājus, varu apgalvot, ka viņu pieredze politikā un valsts pārvaldē ir teiksim – pieticīga. Savukārt zināšanu, saturiskā piedāvājuma un rīcības plāna neesamība tiek maskēta ar skaļiem saukļiem un reizēm arī balsi.

Uzdrošināšos apgalvot, ka vairums ministrijās un valsts iestādēs strādājošo ir godprātīgi sava darba darītāji. Tik pat lieli mūsu valsts patrioti, ja ne lielāki, kā skaļie optimizācijas solītāji. Uzdrošinos apgalvot, ka tieši no politiskās vadības ir ļoti atkarīgs, cik radoši, motivēti, moderni strādā ierēdņi. Ja ministriju vada gadījuma cilvēks, kam izpratne par nozari labakajā gadījumā ir ziņu virsrakstu līmenī. Ja ministrs brutāli – atklātāk vai slēptāk “dzen” cauri noteiktas intereses, tiešāk vai maskētāk darot zināmu, kam jāuzvar konkursos, kādus grozījumus normatīvajos aktos jāpiekārto. Ja parlamentārais sekretārs faktiski ir subsidētā darba vieta, kuram vēl jānodrošina dienesta auto Ja ministrs savāc biroju, kas terorizē un pazemo ministrijas darbiniekus. Ja ministrs nespēj pieņemt lēmumus. Ja ministrs sirgst ar “pēdējā apmeklētāja” sindromu un maina viedokli pāris reizes dienā. Ja ministrs savās neizdarībās un politiskajās neveiksmēs vaino ierēdņus un soda tos par savām kļūdām. Ja ministram šķiet, ka ar viņa atnākšanu sākusies pasaule, jo pirms tam bijis tukšums. Šo uzskaitījumu varētu turpināt. Arī par deputātiem.

Visi šie gadījumi ir no dzīves. Nekas nav izdomāts. Pieskaitiet klāt nemitīgās ministru un valdību maiņas. Pieskaitiet klāt visai izplatītu parādību Latvijas politiskajās aprindās – politisko mazdūšību un nepopulāru lēmu atlikšanu. Apmeklējiet vienu Saeimas izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdi klātienē.

Tā ir ierēdņu ikdiena. Teiksiet, ierēdņiem ir jāziņo par politiķu koruptīvām rīcībām, jāiestājas pret nejēdzīgiem lēmumiem, jābūt skaļiem un aktīviem. Jā. Un tas arī tiek darīts. Tomēr ierēdnim uz darbu katru dienu nav jānāk kā uz fronti, kurā jānotur nekompetentu politiķu spiediens. Tādēļ pārmaiņas pēc, mēs, politiķi varētu pamēģināt sākt ar sevi. Ar kvalitatīviem un profesionāliem deputātu kandidātu sarakstiem, ar ministru kandidātiem, kam ir izpratne par vadību un vēlams arī nozari, ar saturīgām partiju un priekšvēlēšanu programmām. Lai ierēdņi var būt radoši, iedrošināti, motivēti strādāt kopā ar politisko vadību, nevis būtu spiesti kalpot par aizsargvalni politisku nejēdzību, savtīgu interešu un neprofesionalitātes aizkavēšanā.

It kā par kebabiem

Saeimas deputātam no Nacionālās apvienības Jānim Dombravam šķiet, ka ārvalstu studenti, kas studē Latvijā,  masveidā strādā kebabu ēstuvēs un pārkāpj vīzas nosacījumus. Īstenībā, viņi pat kļūstot par studentiem, lai tikai strādātu kebabnīcās Latvijā. Tas notiekot tādēļ, ka likums atļaujot ārvalstu studentiem strādāt 20 h nedēļā (caurmēra prakse pasaulē), Rīgā esot manīti cilvēki, kas  tērpušies latviešiem netradicionālās drēbēs (Rītup, tu?), un daļa studentu esot no valstīm ar augstu terorisma līmeni (Un? Ko tas pats par sevi liecina?). NEVIENA skaitļa, kas pierādītu apgalvojumu, ka ārvalstu studenti iebrauc šeit ar nolūku strādāt nevis studēt. Tomēr datu trūkums neliedz deputātam vispārināt viņa izpratni par norisēm un rosināt likuma izmaiņas.

Es respektēju pilsoņa Dombravas tiesības uzskatīt, ka ārvalstu studenti ir Latvijas apdraudējums. Varbūt būtu lietderīgi samesties un aizsūtīt Jāni kaut kur pasaulē pamācīties, lai kliedē bailes no cilvēkiem, bet tas cits jautājums. Tas, kas gan nav pieņemami, ka deputāts Dombrava likumdošanas iniciatīvas balsta savās subjektīvajās izjūtās. Es būtu gatava diskutēt par likuma izmaiņām, ja būtu fakti, kas liecinātu par kādu noteiktu tendenci. Jāņa bailes nav pietiekams iemesls likuma izmaiņām. Tāpat kā manas. Tā neveido pierādījumos balstītu politiku. Ar savām fobijām katram pašam jātiek galā, tādēļ nevajag grozīt likumus. Fobiju gadījumā ir jālūdz palīdzība speciālistiem, piem., psihoterapeitam/ei. Savukārt problēmu esamība jāpamato ar faktiem.

fullsizeoutput_b08

 

 

Don’t give a sh..t par zeķubiksēm

Mans piedzīvojums ASV The McCain Institute programmā ticis krietni pāri pusei un virzās mājup. Milzumdaudz iespaidu, zināšanu un pieredzes, ko katram/ai, kas gatavs un atvērts izkāpt no komforta zonas, sirsnīgi novēlu. Daudz pieredzēts, daudz piedzīvots. Nekādā ziņā nepretendēju, ka kādam tas šķistu interesanti. Bet ir dažas atziņas, kas varbūt kādai/am noder.
Pārmaiņas pēc šoreiz dalīšos ar iespaidiem par formu, ne saturu. Kaut gan jautājums beigās tomēr nonāk pie satura.

Esot vēlētas politiķes amatā nācās piedzīvot brīžus, kad bija jāuzklausa kritika par apģērbu. Sociālajos tīklos sprieda, ka netieku līdzi citu kolēģu elegancei, tātad tas liecina, ka neesmu īsti nopietni ņemama. Stila eksperti komentēja manu kleitu krāsas un kurpju papēžu formas. No cilvēkiem, ko nekad mūžā nebiju satikusi, un kuri mani nepazina nemaz, medijos saņēmu ieteikumus, kā būtu jāģērbjas. Amats uzliek pienākumus – viņi teica. Jā, nodomāju, vispirmām kārtām un galvenokārt par saturu un paveikto.

Šis ieraksts veltīts visām dažādu vecumu dažādu partiju un bezpartejiskajām sievietēm, kas šoruden kandidēs Saeimas vēlēšanās. Neņemiet pie sirds. Protams, labi zināt un ievērot apģērba etiķetes pamatprincipus, tomēr neņemiet visu pie sirds, ko saka tā sauktie un patiešām stila eksperti, jo vairāk anonīmie komentētāji. Var gadīties, ka jūsu gaume izliek cilpas. Proti, viss, kas jums patīk un pa īstam piestāv, maksā tik dārgi, ka izvēle ir vai nu skaistā zīda blūze, kas der kā uzlieta, vai brīvdienu izpriecas jūsu bērniem. Iespējams, jaunā alga būs lielāka un stabilāka par iepriekšējo, bet tā var arī nebūt, atkarīgs no jūsu pirms – politikas dzīves. Var gadīties, ka ar visu lielāko algu jums nešķitīs lietderīgi papildus naudu ieguldīt smalkās štātēs. Tas arī nav jādara. Jā, ir jātērpjas atbilstīgi. Tas tomēr nenozīmē, ka radikāli jāmaina iepriekšējās dzīves paradumi. Džinsu biksēs uz Saeimas vai MK sēdēm nebūtu jāierodas, tomēr neļaujieties ietekmēties spiedienam, jo jūsu profesionālajā sniegumā apģērbam nav izšķiroša nozīme. Galvenais ir, ko spēsiet paveikt kā politiķe.

Ja pie Rīgas dārgākās šuvējas šūtie tērpi nenāk bez blaknēm, ja tādēļ ir jāuzdod principi un kaut mazliet vai ne tik mazliet, ir jākorumpējas, lai to varētu atļauties, ticiet – tas nav to vērs.
Kopš septembra ASV bijusi iespēja piedalīties visdažādākajos pasākumos. Ar augstāko – patiešām augstāko politisko un biznesa pārstāvju klātbūtni. Jā, valsts galvām un to dzīvesbiedriem/- ēm striktāk jāievēro etiķete. Bet arī Melanija Trampa kā sacīt jāsaka doesn’t give a sh..t par zeķubiksēm. Mūsu stila guru sludina, ka bez zeķubiksēm pēc stila grāmatas ni un ni. Blēņas. Un tās ir tikai vienas no klajākajām muļķībām, kas tiek tiražētas sieviešu politiķu ģērbšanās stila sakarā Latvijā. Jā, arī ASV dzeltenā prese komentē sieviešu politiķu ģērbšanās stilu. Tomēr te tik daudz  neaizraujas ar ārišķīgu formas dominanci pār saturu.
Ir gan viena lieta, pēc kā Eiropas un ASV politiskajās aprindās jūs noteikti ievēros – tā ir matu sasuka. Ja izvēlēsities ala Solvitas vai Baibas Rozentāles stilu, pilnīgi droši bez vārda runas tiksiet atpazīta kā post PSRS telpas pilsone. Visādi citādi ieteikums ir – velciet, kas jums piestāv, kā jūtaties ērti un ko varat atļauties. Nepārpucējieties un garderobes dēļ  neiedzīvojieties finanšu grūtībās vai vēl trakāk – tā dēļ nenododiet savus principus. Smalks kostīms, dārga soma un kurpes, ja to nevar atļauties godīgi nopelnot, nekad nebūs uzdotu principu vērti. Tās ir tikai putas.

Kopīgiem spēkiem

Šī gada februārī plašu rezonansi izraisīja Latvijas Republikas Tiesībsarga ziņojums par  bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā “Ainaži” atklātajiem pārkāpumiem. Virkne Tiesībsarga konstatēto problēmu bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā “Ainaži” ir līdzīgas arī valsts un pašvaldību sociālās aprūpes centros, bērnu namos, speciālajās internātskolās. Tās ir valsts un pašvaldību iesādes, kurās ilgstoši uzturās sabiedrības neaizsargātākā daļa – bez vecāku gādības palikušie bērni, bērni no ģimenēm ar problēmām, bērni un pieaugušie ar dažāda veida attīstības traucējumiem. Lai gan šīs iestādes normatīvā regulējuma izpratnē nav uzskatāmas par slēgta tipa iestādēm, tomēr realitātē tās ir no sabiedrības izolētas, nereti arī ģeogrāfiski novietotas attālās vietās, nepietiekami finansētas un uzraudzītas no to dibinātājiem.
Labklājības ministrija īsteno ES fondu finansētu sociālās aprūpes iestāžu deinstitucionalizācijas plānu. Izglītības un zinātnes ministrija sola speciālās izglītības programmu izvērtējumu. Tomēr izmaiņas sistēmā notiek lēni, deinstitucionalizācija un internātskolu reforma sastopas ar pašvaldību pretestību. Nereti minētās iestādes primāri tiek uztvertas kā darba vietu nodrošinātājs reģionā, atstājot novārtā iestāžu klientu intereses. Bieži šajās iestādēs uzsvars tiek likts vien uz vienkāršotu pieeju klientu vajadzību apmierināšanai – fiziska atrašanās iestādē, nodrošinot minimālas iespējas individualizētam darbam ar katru klientu atbilstoši viņa vajadzībām.
Minēto iestāžu darbinieki nereti ir slikti atalgoti, darbinieku skaits ir nepietiekams, to profesionālās prasmes un zināšanas neatbilst nepieciešamajam līmenim, lai nodrošinātu mūsdienīgu uz klientu vērstu pakalpojumu, No atbildīgo ministriju un pašvaldību puses vērojma arī tendence pašizolēties, noklusēt iestādēs notiekošo.
Lai paātrinātu nepieciešamo izmaiņu ieviešanu sociālās aprūpes centros, speciālajās un internātskolās, kā arī psihoneiroloģiskajās slimnīcās, varētu izveidot Sabiedriskās uzraudzības padomi. Šajā padomē darbotos to nevalstisko organizāciju pārstāvji, kas ikdienā veic advokātu darbu noteiktu sabiedrības grupu tiesību aizstāvībai. Tā, piemēram, biedrība “Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi”, “Resursu centrs cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem “Zelda””, Latvijas Autisma apvienība, invalīdu un viņu draugu apvienība “Apeirons” u.c. ŠIs nevalstiskās organziācijas ikdienā strādā ar cilvēkiem, kas ir arī valsts un pašvalību institūciju klienti, ar viņu tuviniekiem un ģimenēm. MInētās NVO ir uzkrājušas vērā ņēmamu pieredzi un ekspertīzi neaizsargātāko sabiedrības grupu interešu pārstāvībā, kā arī mūsdienīgiem risinājumiem, lai nodrošinātu iespējami pilnvērtīgu cilvēku ar garīga un fiziska rakstura traucējumu iekļaušanu sabiedrībā.
NVO pārstāvētā Sabiedriskās uzraudzības padome veiktu ekspertu un ārējās uzraudzības funkcijas. Tā būtu iespējams pārtraukt sistēmas pašizolāciju, kas kavē nepieciešamo reformu veikšanu. Sabiedriskās uzraudzības padomei būtu tiesības regulāri apsekot minētās iestādes, konsultēt un ieteikt to dibinātājiem nepieciešamos uzlabojumus, izvērtēt sniegto pakalpojumu atbilstību klientu vajadzībām, veicināt starpinstitūciju sadarbību. Lai šāda padome darbotos pastāvīgi un efektīvi, tās darbības nodrošināšanai būtu jāparedz noteikts finansējums granta veidā. Tas varētu tikt atvēlēts no LM, IZM un VM budžetiem. Sabiedriskās uzraudzības padomei būtu jāstrādā, kamēr tiek īstenota sociālo aprūpes iestāžu un speciālo izglītības iestāžu reforma.
Šajās institūcijās lielu dzīves daļu pavada sabiedrības neaizsargātākie pārstāvji, kas šobrīd padarīti par sabiedrības “neredzamajiem cilvēkiem”. Sociāli atbildīgas valsts pienākums ir parūpēties par tās neiazsargātākajiem locekļiem, nodrošinot iespējami augstāku un pilnvērtīgāku dzīves kvalitāti arī tiem, kas nespēj iestāties par savām tiesībām.

Stresa tests politiskajai sistēmai

Trīs gandrīz vienlaikus notikušie satricinājumi Latvijas banku sektorā – ASV FM Finanšu noziegumu apkarošanas tīkla paziņojums un sankcijas pret AB.LV banku, Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča aizturēšana, turot aizdomās par liela apmēra kukuļa pieprasīšanu, kā arī Norvik bankas uguņošana ir pamatīgs stresa tests politiskajai, banku sistēmai un sabiedrībai kopumā.

Situācijas sarežģītību tēlaini varētu aprakstīt kā liela mēroga sadursmi, piem., vilcienam saduroties ar autobusu. Civilajā aizsardzībā šādos gadījumos ir lēmumu un rīcību pieņemšanas algoritms. Glābt cietušos, sašķirot pēc traumu smaguma, atbrīvot ceļus satiksmei, novērst degvielas noplūdes utt. Ir krīzes vadības centrs, kas darbojas saskaņoti un skaidri zināma uzdevuma vārdā, ir kāds, kas atbildīgs par krīzes vadību.

Turpinot analoģiju, šādā krīzē nav iedomājams, ka glābšanas dienestu parstāvji sāktu apcerēt tic viņi, ka notikušais bijis iespējams, vai tomēr netic. Tāpat nav iedomājams, ka viena dienesta pārstāvji sāktu otriem skaidrot un pierādīt, ka viņi jau sen ir teikuši, ka tā dzelzceļa pārbrauktuve bija jāpārbūvē. Vai ugunsdzēsēji, piemēram, nogaidoši pasēdētu aiz krūmiem, lai saprastu, vai policija ieradusies pirmā. Savukārt tuvējā ciema puiši sapulcējušies ap katastrofas vietu, rokas kabatās sabāzuši, spriestu, ka tie glābēji gan visi ir neprašas un idioti. Tas viss cilvēciski saprotams, bet lūdzu – pēc tam. Pēc tam, kad briesmas novērstas, kad apdraudējums mazināts. Tad jāmeklē vainīgos, jācērt galvas, jānovērš katastrofas cēloņi, lai tas neatkārtotos.

Kādēļ politiskajā vidē apjukums tagad ir tik milzīgs? Pat 2008.gada krīzes laikā politiskās rīcības bija loģiskākas, koordinētākas un uz mērķi vērstas. Acīmredzot šoreiz ar koku ir trāpīts tik neskaitāmu interešu saviju punktā, ka iestājušās eksistenciālas bailes, līdz ar to nespēja rīkoties koordinēti. Aizsardzības ministrijas fake ekspertīze par Associated Press publikāciju, šķiet, ir kliedzošākais apjukuma apliecinājums.

Pēdējo notikumu gaismā Latvijas politiskajā vidē strauji audzis ticīgo un arī neticīgo skaits. Varu saprast, ka ticot vai neticot, vērtējumu sniedz cilvēks, kas nepiedalās profesionālajā politikā. Dabiska reakcija uz šokējošu informāciju. Bet tas, ka ticības kategorijās notikušo vērtē politiķi, ir vienkārši neprofesionāli. Ticības lietas lai paliek ezotērikai un baznīcai. Kā konstruktīvas rīcības piemērs jāatzīmē Saeimas Aizsardzības komisijas vadītāja Ainara Latkovska racionālais priekšlikums izmeklēšanai piesaistīt FIB un OLAF.
Dažāda skaļuma un rīboņas paziņojumu sacensība iet uz pilnu jaudu. Jāatzīst, ka arī manis parstāvēto partiju Kustība “Par!” mazliet sanesa uz frāžainību, bet mēs izrunajām un vienojāmies, ka šī ir tā situācija, kurā ar dimdošiem paziņojumiem nevajadzētu aizrauties. Pārlieku nopietni. Lai izmeklēšanas iestādes dara savu darbu. Un valdība savu.
Dažas papildus piezīmes. Uzteicams ir mediju darbs, īpaši sabiedriskā medija. Profesionāli informē, analizē, uzrauga. Un tā ir labā ziņa visā šajā haosā. Paldies žurnālistiem!
Savukārt, runājot par neaizvietojamāko cilvēku valstī Ilmāru Rimšēviču, teikšu tā, ja kungs būtu tīru sirdsapziņu un rokām, nekas nebūtu vienkāršāks un loģiskāks kā atkāpties no amata. Visas tās runas par nepatiesu apsūdzību… Vai Latvijā ir bijis gadījums, kad kāds augsta ranga politiķis vai valsts pārvaldes amatpersona būtu nepatiesi apsūdzēts un arī nepatiesi notiesāts? Kaut viens? Varētu vēl saprast, ka neatkāptos no amata, ja burlaki apzagtu kādu LB naudas glabātuvi, jo signalizācijas sistēmas pagalam. Labi, varētu pieņemt, ka prezidents tiešu vainu neizjūt un uzņemas tiešu vadību par drošības sistēmas pārveidi. Bet ja tevi apsūdz liela mēroga korupcijā un tu pats dziļi sirdī, zvērot pie savu tuvāko dzīvībām, zini, ka tie ir meli – kāds risks atkāpties? Jo taisnība taču agri vai vēlu uzvar arī Latvijā. Un šobrīd notiekošais tam apliecinājums.

Atbildi uz jautājumiem un nosaki, vai esi sorosīts

No attāluma sekojot līdzi norisēm dzimtenē, tvitera lentē, ko ikdienā lietoju, nevar nepamanīt saasinājumu sorosītu atmaskošanas un apkarošanas frontē. Iedvesmojoties no Lindas Curikas aicinājuma, lasītāju vērtējumam piedāvāju īsu palīgmateriālu sorosītu noteikšanai. Izmantojams gan lai testētu sevi, gan apkārtējos. Nav balstīts zinātniskos pētījumos, vien pieredzē, novērojumos. Cilvēkiem bez humora sajūtas iesaku nelasīt vai vismaz neņemt pie sirds.

Sorosīti pēc vārda un organizācijas – goda biedri
Latvijā ir saujiņa visiem zināmo rūdīto un nelabojamo sorosītu. Sorosa kalpu pirmais iesaukums, kas veido  Lavijas sorosītu kopienas pamatu un mugurkaulu (patīk lietot šo vārdu, jo tas asociējas ar nacionālām vērtībām). Tā sacīt Sorosa kaujinieku elite, vecajie. Sarmīte Ēlerte, Inese Voika, Lolita Čigāne, Viņķeļi, protams, Andrejs Judins u.c. Tad ir veselas organizācijas, kas tiek uzskatītas par sorosītu patvērumiem – Delna, Providus, Papardes Zieds, resursu centrs Marta, žurnāls Ir. Tas nekas, ka gan tiem, kurus sorosītos ierindo pēc vārda vai organizācijas, jau sen vai pat nekad nav bijusi jelkāda saistība ar Sorosa dibinātā Open Society Foundation finansētajiem projektiem. Sorosītu eksperti, kuru vecākais un viedākais ir Aivars Lembergs, nekļūdīgi, pat nakts stundā uzrauti augšā no miega, noskaitīs sorosītus gan pēc vārda, gan organizācijām. Te nu sarakstā iekļautie neko nevar darīt, jāsamierinās ar to, ka esam atmaskoti.

Sorosīti pēc pazīmēm

Vieglāka sorosītisma forma ir noteiktu uzskatu un vērtību pārstāvība. Ja uz vairumu no jautājumiem atbildes ir apstiprinošas (saraksts nepilnīgs), iespējams, esat jau sorosisma skarts/a:
– Nav ne jausmas, kas ir sorosītu sekta
– Nelietojat jēdzienu “kultūrmarksisms” un “genderisms”
– Atbalstāt dzimumu līdztiesību
– Stambulas konvencija ir jāratificē
– Homoseksualitāte nav izvēle vai izlaidība
– Lasot un pēc tam izplatot informāciju, pārliecināties par tās avotu ticamību
– Latvijai jābūt solidārai bēgļu atbalstā un uzņemšanā
– Latvijā dzimušo nepilsoņu bērniem pilsonība piešķirama automātiski
– Sievietes pašas lemj par savām reproduktīvajām tiesībām
– Nereģistrētiem pāriem un viendzimumu pāriem ir tiesības uz atzīšanu no valsts
– Uz iepriekšējiem jautājumiem atbildes bijušas “jā” un jums pašam/ai šķiet, ka nevēlaties latviešu nācijas izzušanu. Bet īstenībā to vēlaties, tikai to neapzināties.

Trešā grupa – ekumēniskie jautājumi:
– Ar viedokļa oponentiem diskusijas agresīvas
– Iecienītākais arguments – ad hominem
– Ir skaidrs, ka tie otri ir idioti, tukšpauri, neizglītoti, vēl Latvijai tikai sliktu
– Oponentu atbalstītāji un to partiju atbalstītāji, kuras pārstāv oponentu viedokļus, arī ir neizglītoti, apmāti, nedomājoši un arī vēl Latvijai sliktu
– Misijas apziņa – diskusijas sociālajos tīklos ir svētās patiesības krusta karš, kurā goda lieta ir paturēt pēdējo vārdu
– Absolūts humora izjūtas trūkums
– Cinisms un sarkasms
– Oponentiem kāds maksā
– Oponenti ir kāda pakalpiņi, izūtāmie, noderīgi idioti
Par šo trešo pazīmju grupu man pašai bija visvairāk pārdomu. Ar to joki mazi. Ja pieķer sevi ikdienā lietojam šo arsenālu, tad skaidrs, ka nav lāga. Jo tas, diemžēl, skar gan sorosītus, gan to pretiniekus, gan liberāļus, gan konservatīvos. Tā vārds ir neiecietība, dusmas un nedrošība, kas gluži kā mīlestība, kāpj pāri žogiem, ko prāts uzceļ. Tikai atšķirībā no mīlestības, tas posta un ievaino.