Vēlreiz par nodokļiem

“Esmu pārliecināts, ka tuvākajos gados (pie sakarīgas un nepopulistiskas valdības kombinācijas) darbaspēka nodokļiem būs lejupejoša virzība. Taču, mazinot darbaspēka nodokļus, tie ir jākompensē, lai vismaz esošajā līmenī varētu nodrošināt valsts funkcijas mūsu iedzīvotājiem. Protams, ka var palikt pie esošās situācijas, bet tad es aicinātu savus kolēģus ministrus nesniegt pieprasījumus pēc papildu finansējuma. Taču diez vai tas notiks, jo vajadzības bieži vien ir arī pamatotas.” Tā 2014. gada maijā intervijā LA sacīja finanšu ministrs Andris Vilks, aicinot laikus sākt diskusiju par darbaspēka nodokļu samazinājuma kompensāciju ar patēriņa nodokļu pieaugumu. A.Vilka godīgais aicinājums nepalika nepamanīts. Tā vietā, lai ķertos klāt nepateicīgajai, bet neizbēgamajai diskusijai, kolēģis dabūja “pa galvu”, jāatzīst vispirmām kārtam jau paša partijā.

Ir 2017. gads un mēs esam precīzi tur, kur paredzēja A.Vilks. Tikai tagad nav neviena ministra, kas nosauc lietas īstajos vārdos. Sabalansēta nodokļu reforma, kas samazina darbaspēka nodokļus, pirmkārt, personām ar zemākiem ienākumiem, ir taisnīgāka un vēl veicina uzņēmējdarbību, nebūs iespējam bez pārdomātas patēriņa nodokļu celšanas. Šķietami vienkāršās patiesības atzīšana vairumam politiķu ir neiespējama, gluži to pašu apsvērumu dēļ, kas liedz to pateikt arī darba devējiem un arodbiedrībām. Mēs labāk dzīvojam kolektīvi uzturētā mītu pasaulē, kurā ceram, ka Latvijā izdosies tas, kas nekur citur nav iespējams – ar nodokļu ieņēmumiem zem 30% no IKP pietiekami finansēta veselība, zinātne, drošība u.c. publiskie pakalpojumi.

Ņemšanās ap veselības valsts obligāto pseido apdrošināšanu, cenšoties nelielu sociālo iemaksu daļu definēt kā ieejas biļeti veselības aprūpes sistēmā, ir spilgts politiskā gļēvuma apliecinājums. Tā vietā būtu jāsaņemas pateikt, daudz loģiskāk būtu par, piem.,  1% paaugstināt PVN likmi un veselības aprūpes pakalpojumus nodrošināt pēc rezidences principa visiem. Tā vietā mēs atgriežamies pie kolēģes Circenes ievazātās idejas par veselības aprūpes pakalpojumu sasaisti ar personas nodokļu nomaksu. Aplamo diskursu par veselības finansējumu ietekmē arī dažu politiķu idejas, kas aizgūtas vien no 2 kaimiņvalstu veselības aprūpes finansējuma sistēmas iepazīšanas un dažu darba komandējumu neizdzēšamiem iespaidiem. M.Hazans 2012. gada publikācijā “Cik Latvijā un kaimiņvalstīs ir nelegāli strādājošo?” analizējot Igaunijas un Lietuvas pieredzi, veselības aprūpi piesaistot nodokļu nomaksai, secina – nav pamata apgalvot, ka tas palīdzējis izskaust nelegālo nodarbinātību abās valstīs. Ikgadējā SSE Rīga veiktajā pētījumā par ēnu ekonomikas apjomu Baltijas valstīs 2016. gadā secināts, ka aplokšņu algu līmenis visās trijās Baltijas valstīs ir vienādi augstā līmenī, proti, 14,4% – 18,1%. tas liecina, ka veselības aprūpes sasaiste ar ienākuma nodokļa vai sociālo iemaksu nomaksu nerisina aplokšņu algu jautājumu.

Jā, protams, darbaspēka nodokļi ir jāmazina. Atļaušos gan apgalvot, ka Latvija beidzot būtu gatava arī progresīva IIN ieviešanai, tādejādi aizstājot neveiklo solidaritātes nodokli.

Un vēl – esmu pārliecināta, ka maksātnespējas reketa nekronētā karaļa Sprūda aizturēšana investoriem raida daudz nopietnākus signālus, ka Latvija top par drošu vietu investīcijām un paredzamai biznesa attīstībai, nekā samocītas un nepārdomātas rīcības nodokļu pārskatīšanā.

Jēzus brīnumu veselības budžetā neatkārtot

Kad Jēzus, acis pacēlis, redzēja, ka daudz ļaužu nāk pie Viņa, Viņš sacīja uz Filipu: “Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?” Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko gribēja darīt. Filips Viņam atbildēja: “Par divi simti sudraba gabaliem maizes nepietiek, lai katram tiktu kāds mazums.” Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, Viņam saka: “Šeit ir kāds zēns, tam ir piecas miežu maizes un divi zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?”

Jēzus sacīja: “Lieciet, lai ļaudis apsēstas!” Bet tur bija daudz zāles tanī vietā. Tad tie apsēdās – vīru vien kādi pieci tūkstoši. Tad Jēzus ņēma maizes un, teicis pateicības vārdus, izdalīja tās tiem, kas bija apsēdušies; tāpat arī no zivīm, cik tiem gribējās. (…)

Kad nu ļaudis redzēja, kādu zīmi Viņš bija darījis, tie sacīja: “Šis tiešām ir tas pravietis, kam jānāk pasaulē.”

Jāņa evaņģēlijs

Jēzus paveiktais brīnums nāk prātā, vērtējot pēdējās dienās izskanējušo informāciju par premjera vadītās darba grupas centieniem “atrast” papildus finansējumu veselības aprūpei. Diemžēl šoreiz nekāds brīnums nenotiks.

Izskanējušie risinājumi šķiet viens par otru nejēdzīgāki. Veselības darba grupā darbojas visnotaļ cienījami profesionāļi, tādēļ svarīgi saprast – kas liek piedāvāt neīstenojamus un pat bīstamus priekšlikumus.

Jūsu vērtējumam piedāvāšu vienu skaidrojuma versiju. Finanšu ministres piedāvātā un nu jau MK apstiprinātā nodokļu reforma faktiski nozīmē to, ka nākamajos gados no budžeta veselībai papildus naudu neredzēt kā savas ausis. Esam paši sevi (politiķi) ar darba devēju organizāciju lobiju un Latvijas Bankas laipnu atbalstu uzdzinuši tik augstu kokā, ka bez sāpēm no tā nenorāpties. Atļaušos apgalvot, ka iecerētais IIN samazinājums un solidaritātes nodokļa atcelšana lielāku ieguvumu dos turīgākajiem un tas ir dārgs prieks, ko Latvja pašlaik nevar atļauties. Ne finansiāli, ne principu līmenī, jo ieceres nemazina nevienlīdzību. Papildus tas rada neiespējamību vismaz līdz 2020. gadam palielināt budžeta dotāciju veselības aprūpei, jo nodokļu reforma radīs budžeta deficītu.

Tad nu tagad tiek izpildīts neiespējams vingrinājums – centiens noturēt uzņēmēju lobijam apsolīto, vienlaikus saglabājot ilūziju, ka pie reāla nodokļu ieņēmumu attiecībā pret IKP samazinājuma varēs dāsnāk nofinansēt veselības aprūpi.

Ideja par fiksētu ikmēneša maksājumu kā pilnvērtīgu valsts veselības apdrošināšanu neiztur kritiku. Šis risinājums faktiski gulsies uz iedzīvotāju – īpaši trūcīgāko, pleciem, vairojot nevienlīdzību. Turklāt, izskanējis, ka apdrošināšanas mērķis būs finansēt mediķu algas, kas degradē apdrošināšanas principu kā tādu.

Uzņēmēju lobija organizācijas pilnām mutēm aģitē, ka veselības apdrošināšana vajadzīga, bet ne uz viņu rēķina. Atkal izskan viedokļi, ka pieeja veselības aprūpei varētu aizstāt VID neizdarības, proti, apkarot nodokļu (kuru?) nemaksātājus. Pasaules Veselības organizācijas eksperti gan atkārtoti norādījuši par šādas pieejas bīstamajām sekām.

Kādēļ tas viss tik murgaini? Tādēļ, ka nav iekšā skaidri un gaiši pateikt – bez nodokļu palielinājuma atliks vien cerēt uz Jēzus brīnuma atkārtojumu.

Manuprāt, veselības papildus finansēšanai jāvērtē 1% palielinājumu sociālās apdrošināšanas iemaksām, ko solidāri dalītu darba devējs un darba ņēmējs. Un vēl, lēmumu pieņēmējiem un īpaši uzņēmēju lobiju organizācijām, arī Latvijas Bankai palaikam jāpalasa vismaz PVO ekspertu ietiekumus. Pieejamai veselības aprūpei nav jābūt ekstrai, tās ir cilvēktiesības.

Pēc Preses kluba

Vakar piedalījos TV24 raidījumā “Preses klubs”, kas izvērtās par cīņu klubu. Diemžel bez Breda Pita un Edvarda Nortona. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka politiķu pienākumos ietilpst gan saziņa ar medijiem, dalība diskusijās arī vispretējāko viedokļu paudējiem. Esmu šos principus ievērojusi savā darbā. Politiķus drīkst un vajag vērtet un kritizēt skarbi. Bet ir robežas. Robežas atdala viedokļus no personiskiem uzbrukumiem.

Vakar raidījumā dalībnieks vokālais pedagogs Kramiņš robežas starp viedokļu atšķirību un personisku uzbrukumu nespēja ievērot, veicot verbālas un emocionālas vardarbības aktu. Visu cieņu vienmēr nosvērtajam raidījuma vadītajam Aivim Ceriņam, bet viņš nespēja šo vardarbību pārtraukt. Pieņēmu vienīgo iespējamo lēmumu, lai izbeigtu pazemojumus pret sevi un skatītajiem – raidījumu atstāju.

Situācija kā Latvijā ierasts – varmāka palika mājās (studijā).

Kā politiķe biju un būšu gatava visnesaudzīgākajai kritikai par savu veikumu  un ar pateicību to uzklausīšu. Biju un būšu gatava dalībai diskusijās ar visatšķirīgāko viedokļu paudējiem, jo tas ietilpst manos darba pienākumos. Runāju un runāšu ar žurnālistiem. Piedalījos un piedalīšos raidījumos, ja tikšu aicināta.

Neļāvu un neļaušu uzbrukt man kā personai. Neviens cilvēks, arī politiķis vai politiķe, nav spļaujamtrauks, kurā nelīdzsvarotas personas vai provokatori var izgāzt savu žulti.

Paldies par izteikto atbalstu. Ļoti novērtēju.

Augstskola nav rezervāts

Izglītība Latvijā ir mūsu VISS. Kārtīga politiķa tēmu sarakstā tai jābūt uzreiz aiz Satversmes preambulas un 2% no IKP aizsardzībai. Izglītība ir pamats tautsaimniecības izrāvienam, kultūras kopšanai, patriotisma kalve, tikumības skola, integrācijas rīks, nākotne – uzskatījums turpināms teju bezgalīgi. Dzīvē mēdz notikt citādi un gadās, ka pustukša skoliņa pustukšā pagastā drīzāk līdzinās ķīlnieku krīzei, kur pašvaldības darboņi uz pagasta bērnu nākotnes rēķina turpina eksistenci no realitātes atrautā pasaulē.

Vārdu salikums “reformas izglītībā” ir tik novalkāts, ka tikai rūdīti entuziasti vēl spēj nest tās izmaiņu idejas, kas Latvijas visu līmeņu izglītībai nepieciešamas. Mūsu pašu ekspertu, Eiropas Komisijas, Pasaules Bankas un OECD rekomendācijas gadiem ir nemainīgas, bet uzlabojumi nāk lēnām. Ir formulēts, kādām izmaiņām izglītības sistēmā ir jābūt, bet dzirdīgo ausu joprojām nav pietiekami.

Pēdējo dienu notikumi ap Rīgas Juridiskās augstskolas rektora neapstiprināšanu un ziņām, ka tāds pats liktenis sagaida SSE Riga rektoru, uzjundīja diskusijas par prasībām akadēmiskajam un administratīvajam personālam Latvijas augstskolās.* Augstākās izglītības nozares pārstāvji jau vairākus gadus politiķiem nepārprotami norāda, ka prasības ārzemju pasniedzējiem, tostarp valodu striktais regulējums, konkurētspējas un kvalitātes vārdā būtu jāpārskata. Augstskolas ar faktiem apliecina, ka esošais regulējums ierobežo iespējas Latvijas studentiem un studentēm baudīt labāku izglītību. Līdz šim aicinājumi nav sadzirdēti. Paradoksāli, jo Latvijā augstākās izglītības lobijs politikā ir ārkārtīgi spēcīgs un senām tradīcijām, tomēr tieši šajā jautājumā politikai pietuvināto akadēmisko aprindu pārstāvju sirdis neatmaigst gadiem. Argumenti, protams, viscēlākie – valsts valodas sargāšana. Tomēr ir arī ķeceri, kas AI nozares vecajo metālcieto pozīciju skaidro ar ļoti cilvēcisku vēlmi saglabāt savu izcīnīto vietu un nepieļaut konkurenci.

Neattīstīšu sazvērestības teorijas, jo varbūt pie vainas ir vienkāršs izpratnes trūkums, par to, kādai mūsdienu pasaulē būtu jābūt Latvijas dzīvot un attīstīties spējīgai augstākajai izglītībai.

Bet dažas lietas ir skaidras gan. Latvijas augstākā izglītības sistēma noteikti NAV:

  • Krišjāņa Barona uz kartītes ar roku pierakstīta tautasdziesma, kas glabājas Dainu skapī, un nekad vairs nemainīsies
  • Brīvdabas etnogrāfiskais muzejs, kurā reizi gadā sarīko amatnieku gadatirgu
  • Slutišķu etnogrāfiskā vecticībnieku sādža ar 10 iedzīvotājiem
  • Mikrouzņēmums ar 10000 EUR apgrozījumu gadā
  • “Mirkli jel apstājies” brīdis tiem akadēmiskajiem spēkiem, kas citās AI lugās lomas diezin vai dabūtu
  • Valsts valodas inspekcija

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vakar sāka darbu pie visai apjomīgiem grozījumiem Augstskolu likumā, kas ar nozares ekspertu un pārstāvju līdzdalību tapuši pēc komisijas pašas iniciatīvas. Tie cita starpā paredz arī mazināt ierobežojumus ārvalstu akadēmiska personāla piesaistē. Uzsākot darbu pie grozījumiem, komisijas dalībnieki, kas pārstāv visas Saeimā ievēlētās partijas, vienprātīgi atzina, ka likumprojekts, kas veicinātu augstākās izglītības kvalitāti un konkurētspēju, būtu lieliska dāvana Latvijas simtgadei.

Lūkosim, kā mums veiksies.

Latviešu valodas nezināšanas dēļ amatu var zaudēt “SSE Riga” rektors Pālzovs

Privatizētā lojalitāte

Nākamā gada valsts budžeta tapšanas saspringtajā gaisotnē naudas ieņēmumu un izdevumu tabulām pa vidu ielavījās Izglītības un zinātnes ministrijas sagatavotie grozījumi Izglītības likumā, kas paredz nekavējošu darba attiecību pārtraukšanu ar skolu direktoriem un pedagogiem, kas būtu nelojāli Latvijai vai mācītu skolēniem nepareizu attieksmi pret sevi, dabu, kultūru vai neaudzinātu valsts patriotus. Papildus darba attiecību pārtraukumam par minētajiem pārkāpumiem paredzēts profesionālās nodarbošanās aizliegums uz 5 gadiem.

Grozījumu autori to nepieciešamību pamato ar pašlaik nepilnīgo normatīvo regulējumu, kas neļaujot pārtraukt darba attiecības ar klaji nelojāliem pedagogiem. Tādu neesot daudz, Izglītības ministrijas rīcība esot pat gatavs saraksts. Arī Drošības policijas priekšnieks apstiprina, ka šādi grozījumi nepieciešami. Tiek skaidrots, ka patiesībā jau grozījumi nesatur neko jaunu, jo likuma prasība pedagogiem būt lojāliem ir spēkā kopš 2015. gada 18. jūnijā. Tieši tad, kad Izglītības likumā tika iestrādāti tā sauktie tikumības grozījumi, kas faktiski pavēra durvis pedagogu profesionālās brīvības ierobežojumiem. Lojalitātes grozījumi vien sakārtojot lietas loģiskā secībā, paredzot sodu par jau likumā ietvertu prasību neievērošanu. Visam pāri izskan solījumi, ka grozījumi ir vērsti uz pārkāpumu prevenci, netiks izmantoti kā politiskās izrēķināšanās instruments ar nepakļāvīgiem un brīvdomīgiem pedagogiem, un noteikti nekādi nav mērķēti uz kādu noteiktu skolu kategoriju.

Tomēr, neraugoties uz likumprojekta autoru centieniem pamatot, kādēļ viņuprāt tik vajadzīgie grozījumi tiek virzīti steigā, bez pienācīgas sabiedriskas apspriešanas un budžeta likumu paketē (kas saīsina un ļoti sarežģī diskusijas un nepilnību uzlabošanas iespējas), atļaušos izteikt vairākus apsvērumus pret.
Neapšaubu, ka likuma grozījumu uzrunāta problēma pastāv – Latvijas skolās ir pedagogi, kas varētu tikt vērtēti kā nelojāli, un šādos gadījumos skolas direktoram, skolas dibinātājam un valstij ir jābūt pielietojamam normatīvajam regulējumam, lai situāciju ietekmētu. Vienlaikus jāapzinās, ka lojalitāte valstij ir vērtībās un attieksmēs sakņota, tādēļ tās esamības vai neesamības konstatēšana nav mehāniski mērāms process. Gluži tāpat kā pareizas vai nepareizas attieksmes un patriotisma līmeņa noteikšana kontrolējošam institūcijām varētu būt ārkārtīgi sarežģīts uzdevums, jo kādā gan atskaites un mērvienību skalā tas būtu veicams.

Uzskaitīšu manuprāt būtiskākos iebildumus pret lojalitātes grozījumu virzību esošajā redakcijā un budžeta procesā.
1. Piedāvātie grozījumi, pat ar nelieliem IZM iesniegtajiem labojumiem 2.lasījumam, praksē nebūs piemērojami, jo daļa no tiem neatbilst Darba likuma noteiktajām normām, kas neparedz mehānismu darba tiesisko attiecību automātisku izbeigšanu darbinieka pārkāpuma gadījumā. Turklāt jau šobrīd pastāv normatīvais regulējums, kas dod tiesības darba devējam izbeigt darba tiesiskās attiecības ar darbinieku, kuru nodarbināšana ir aizliegta ar likumu. Likumprojekts noteiktu apstākļu iestāšanās gadījumā paredz personām profesionālas nodarbošanās liegumu, kas ir uzskatāms par Satversmes 106.pantā noteikto personas pamattiesību – tiesību brīvi izvēlēties nodarbošanos – ierobežojumu. Likumprojekta anotācija nesatur grozījumu atbilstības samērīguma principam izvērtējumu. Tādēļ likumdevējam papildus būtu nepieciešams objektīvs vērtējums par grozījumu atbilstības Satversmei izvērtējumu.

2. Likuma grozījumiem nav tieša sakara ar nākamā gada budžetu, tādēļ to iekļaušana budžeta likumprojektu paketē ir nepamatota. Arguments par to, ka Izglītības kvalitātes dienestam (IKVD) nepieciešams papildus finansējums šī likuma normu uzraudzībai, neiztur kritiku. Pēc analoģijas starpbudžetu periodā nevarētu tikt grozīts neviens likums, kas pilnveido vai papildina esošo administratīvo sodu sistēmu, jo jauna administratīvā soda veida ieviešana vai soda apmēra maiņa teorētiski radītu papildus pienākumu kontrolējošajai institūcijai.

3. Grozījumi nav izdiskutēti ne sabiedrībā kopumā, ne pedagogu profesionālajās organizācijās. Vēlreiz uzsveru – pieļaujot, ka papildus regulējums IZM pieteiktajai problēmai, iespējams, ir nepieciešams, tomēr tik jutīgus jautājumus, kā piederības sajūta valstij, lojalitāte un patriotisms būtu jāapspriež iespējami plaši. Tieši diskusijas par lojalitāti un patriotismu varētu definēt šajos augstajos jēdzienos ietverto saturu, radīt sabiedrības kopēju izpratni par to. Ar spēku un bez diskusijām “izdzīti” juridiski nekvalitatīvi likuma grozījumi nekāda gadījumā nevairos lojalitātes jūtas pedagogos. Vēl jo vairāk – tas varētu radīt pretēju efektu. Pedagogu arodbiedrības grozījumus esošajā izpildījumā vērtē kā valsts neuzticēšanos pedagogu profesionalitātei, kas mazina uzticēšanos varai. Savukārt sabiedrības neuzticēšanās varai ir viens no būtiskiem valsts drošības apdraudējumiem.

Vērtējot diskusijas par un ap lojalitātes un pareizās attieksmes grozījumiem, iezīmējas izteikta robeža starp dažādu pieeju politikām. Likumprojekta autori pārstāv pārbaudītu politikas skolu, kurā tiek prezumēts, ka varai vienmēr taisnība, tā labāk zina, kā jādara. No plašākām diskusijām par sarežģītiem jautājumiem, jo īpaši kontraversāliem, labāk izvairīties. Šaubīgo vai oponentu viedokļus marķēt kā manipulējamu cilvēku ļaušanos maldiem vai vēl labāk – neapzinātu vai tīšu “darbošanos valsts nedraugu labā”. Šaubas tulkot kā vājumu. Līdz pēdējam neatzīt kļūdas, jo tās tiek tulkotas kā zaudējums. Un pāri visam – neuzticēties. Neuzticēties pedagogiem, sabiedrībai, kolēģiem, oponentiem un baigu beigās arī sev pašiem.

Man šāda pieeja šķiet nepieņemama. Gan profesionāli kā Saeima deputātei, gan cilvēciski kā Latvijai lojālai pilsonei. Daļa kolēģu pamato, ka grozījumus no budžeta paketes nevaram izņemt laukā un strādāt pie tiem trīs lasījumos tādēļ, ka “viņi to tulkos tā, ka piekāpjamies un atzīstam vājumu”. Jājautā – kas ir “VIŅI”? Sabiedrība, pedagogi, Saeimas deputāti?
Gluži pretēji – izvēlētais lojalitātes grozījumu virzības veids ir vājuma apliecība, ko paši sev izrakstām, tā atzīstot, ka neesam spējīgi atklātai sarunai par valstij un sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem.

Labākai un drošākai Latvijai

Vakar Saeimas divu komisiju kopsēdē tika prezentēts pētījums par Latvijas vecāku attieksmi un zināšanām par seksuālo izglītību. Diskusijas izvērsās ārpus pētījuma tēmas un kolēģis Raivis Dzintars pētniecēm uzdeva, manuprāt, korektu jautājumu – ja pastāv dalījums seksuālās izglītošanas pieejās – tā sauktā liberālā un kristīgā, vai iespējama abu pieeju sintēze, tādejādi mazinot pretnostatījumus? Viena no pētījuma autorēm dr.psych. Ieva Stokenberga, LU docente, mirkli padomājusi, atbildēja – liberālā pieeja piedāvā sintēzes iespēju. Par pamatu tiek ņemti pieradījumos balstīti korekti dati, kuru pasniegšanas formu var brīvi izvēlēties. Atslēgas vārdi ir pierādījumos balstīti dati. Korekti metodoloģiski iegūti, salīdzināmi.
Vārds “liberāls” pēdējo gadu laikā Latvijā kļuvis teju par lamuvārdu. Nemēģināšu izskaidrot cēloņus, vien piezīmēšu, ka diktākie liberāļu krustā sitēji liberālās ideoloģijas traktējuma latiņu Latvijā ir pazeminājuši tik ļoti, ka par liberālu tiek uzskatīta naidu nesaturoša runa.
Latvijas karojošie antiliberāļi izpratni par liberālismu nonivelējuši līdz 3 “nāves grēku” tēmām – homoseksuālu cilvēku tiesību aizstāvībai, dzimumu līdztiesībai un tolerancei pret bēgļiem. No otras puses, tie līdzpilsoņi, kas jūtas kaut par sprīdi atšķirīgāki no Latvijas Avīzes vai NRA proponēta diskursa, piem., uzskatot, ka indivīds var izdarīt informētu izvēli par olšūnu donēšanu, sāk justies kā minoritāte vienā ES dalībvalstī, proti, Latvijā.
Bet lai vai kā mēs traktētu ideoloģiskās doktrīnas, ir fakti, par kuriem vērts padomāt. Latvijas kontekstā un plašāk.
Vai ir dzirdēts, ka abortu izvēles aizstāvji ir nogalinājuši savus viedokļu pretiniekus?
Vai ir dzirdēts, ka homoseksuālu cilvēku tiesību aizstāvji fiziski iznīcina savus oponentus?
Vai ir pieredzēts, ka pret imigrantiem tolerantā sabiedrības daļa organizējas agresīvās paramilitārās pašaizsardzības vienībās?
Vai iespēja ziedot olšūnas jebkurai veselai sievietei ierobežo to sieviešu iespējas, kas uzskata, ka viņas tam nav gatavas, tiesības izvēlēties neziedot? Nē, neierobežo. Aizliegums ierobežo sieviešu tiesības, kas iespējams, Zeme atveries!, bet pašas nevēlas dzemdēt. Vai viņas ir sliktākas, vai viņām jāatņem tiesības lemt par savu ķermeni? NĒ, NAV.
Vai viendzimuma attiecību legalizācijas iespējas (NE LAULĪBA!!!) ierobežo īsteni ticīgo heteroseksuālo iespējējas laulāties? Nē, neierobežo. Savukārt aizliegums daļai mūsu līdzcilvēku skaidri pasaka – jūs neesat līdzvērtīgi. Jūsu tiesības mums nerūp.
Vienīgais, kas mūs var iznīcināt, ir mūsu bailes un neuzticēšanās. Pamatā no sevis un sev. No neiepazītā, apspiestā, nedrošā sevis.
Saņemamies? Ir vērts. Labākai un drošākai Latvijai.

Solījumi saldi kā medus

Šodien darbā – Saeimā – no kolēģiem uzzināju, ka citi kolēģi rosinās ieviest vēl vienu jaunu izdienas pensijas saņēmēju kategoriju, saraibinot jau tā samocīto valsts pārvaldes atalgojuma un izdienas pensijas sistēmu un potenciālajiem izdienas pensijas saņēmējiem radot vien ilūziju par problēmas risinājumu.

Vakara TV ziņu raidījumā uzzināju par vēl vienu kolēģu kaismīgu gatavību novērst vēsturisku netaisnību, lai padomju laiku disidenti, no kuriem vairums dzīvo spiedīgos materiālos apstākļos, saņemtu pienācīgu finansiālu atbalstu no valsts.
Ne mirkli neapšaubot faktu, ka gan probācijas dienesta darbiniekiem, gan disidentiem ir nepieciešams atbalsts, pārdomas raisa vieglums, ar kādu šķietamie risinājumi no politiķu puses tiek apsolīti.

Nenovēršami tuvojas pašvaldību vēlēšanas un mēs tikpat nenovēršami piedzīvosim dažādu kalibru politiķu un politikāņu dāsnuma un rūpju par neaizsargātākajām sabiedrības grupām uzplūdus. Diemžēl ir prognozējami, ka solījumi un arī darbi tiks svērti un mērīti atkarā no neaizsargātas grupas elektorālās ietekmes. Varam saderēt, ka pensionāru problēmas daudz vieglāk sasniegs politiķu dzirdīgās ausis nekā speciālās izglītības programmu bērnu un viņu vecāku nedienas.

Ja ar vieglu roku dots solījums par 6 miljonu finansējumu gadā atbalstam vienai sabiedrības grupai nāktu kopā ar apņemšanos izravēt maksātnespējas procesa sistēmas nezāles, kas gadiem spīdzina Latvijas uzņēmējus, es teiktu – soliet vēl! Jo varbūt nākamais solījums kādam kaut ko kompensēt nāktu rokrokā ar paveiktiem darbiem, kas, piemēram, civillietu izskatīšanu 3 tiesu instancēs no 5 gadiem samazinātu uz diviem.

Teikšu skarbi – nesegti solījumi ir politikas procesa debilizācija un sabiedrības tracināšana. Tāpat kā stāsti par budžetā brīnumaini “atrastiem” miljoniem.

Nav nekāda raķešu zinātne, ja tik būtu griba īstenot.

2016.gada budžeta veidošana izraisījusi diskusijas augstos toņos. Īpašu uzmanību un kritiku izpelnījies topošais solidaritātes nodoklis, kas tik pat labi varētu tikt dēvēts par Šervudas meža vai Robina Huda nodokli. Kādēļ ironizēju? Tādēļ, ka labi domātais mērķis – nodokļos ne vien absolūtos ciparos, bet arī proporcionāli vairāk iekasēt no turīgajiem, tiek nomuļļāts. Šķietami vienkāršais risinājums mērķa sasniegšanai, kas būtu panākams ar lielākas iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmes piemērošanu ienākumiem virs noteikta sliekšņa, valdībā īsti pat netiek izskatīts. Papētot rūpīgāk, atklājas, ka neveiklajam solidaritātes nodokļa priekšlikumam ir zināma loģika, kas pilnā krāšņumā atklāj gadiem atliktas, pat aktīvi noliegtas, Latvijas attīstībai kritiski svarīgas problēmas.

Solidaritātes nodokli kā īpašu nodokli iecerēts piemērot nelielai vienkārši identificējamai, disciplinētai algota (!) darba veicēju grupai. Mazs klunkurīgs solis plakanās ienākumu nodokļu sistēmas pārveides virzienā. Manuprāt, loģiski būtu ieviest vienkāršu vairāku likmju IIN, kur lielāka likme piemērojama ienākumiem virs noteikta sliekšņa. Un šeit atskan pirmais iebildums no budžeta veidotājiem. IIN lauvas tiesa, kā zināms, aiziet pašvaldībām, tātad, palielinoties IIN, vairāk naudas tiktu pašvaldībām. Tas savukārt 2016.gadā nepalīdzētu risināt finansējuma nepietiekamības problēmas valsts atbildības pusē, piem., nodrošinot daudzinātos 2% no IKP aizsardzībai.

Otrs iebildums seko nekavējoties. Labi, pat ja no progresīvā IIN pieauguma papildus finansējums aizietu pašvaldībām, tas prognozējami “nosēstos” tajās pašvaldībās, kas jau tāpat ir turīgas vai turīgākas par vairākumu. Un jaunais nupat pieņemtais smagi tapušais pašvaldību finanšu izlīdzināšanas modelis tiktu sagrauts, bagātās pašvaldības kļūtu bagātākas, nabadzīgās nabadzīgākas.

Trešais iebildums ir “ar bārdu”. Progresīvais IIN pēc goda un taisnības būtu jāpiemēro visiem personas ienākumiem, kas paģērē obligātu ikgadējo ienākumu deklarāciju. Tam nu mēs Latvijā nekādi netiekam pāri. Vai nu kāda domāšanas vai klimata īpatnība, vai viss kopā, bet tieši Latvijā ikgadējo deklarēšanos ieviest nevar, jo dārgi, neefektīvi, cilvēki nesapratīs, bizness nepieņems un vispār – valstij nav jālien pilsoņu kabatās.

Valdība, jāatzīst ne tikai Laimdotas Straujumas vadītā, roku rokā ar sociālajiem partneriem, saukšu vārdā – darba devēju pārstāvjiem, arodbiedrībām un kā nu bez Pašvaldību savienības, aprakstīto problēmu risinājumu meklējumos daudzus gadus atpakaļ sevi ir tā uzdzinuši kokā, ka lejā tikšana iespējama tikai ar kritienu. Krīzes laikā pakāpāmies kādu par kādu zaru lejā, bet ne tik ātri, kā būtu vajadzējis.

Risinājumi īstenībā nav nekāda raķešu zinātne un jāatzīst, ka lēmumu pieņemšanā iesaistītajiem ir gana labi zināmi. Progresīvs IIN visa veida ienākumiem, kas risinātu arī kapitāla pieauguma aplikšanas problēmu, ieviešot obligātu ikgadējo deklarāciju. Tā savukārt arī kalpotu par pamatu daudz precīzākai sociālās palīdzības sistēmas izveidei, kas ļautu dažāda veida palīdzību, ieskaitot nodokļu atvieglojumus nākotnē, piemērot nevis vairāk vai mazāk abstraktām iedzīvotāju kategorijām, bet konkrētiem cilvēkiem un ģimenēm, novērtējot to ienākumus. Palielinoties pašvaldību ienākumiem, būtu iespējams atrisināt vairākas gadiem atliktas vajadzības, piem., pirmsskolas pedagogu atalgojums, par ko nebūtu jāuztur mērķdotācijas prasība no valsts. Varētu arī pārskatīt pašvaldībām deleģētās funkcijas, piem., vairāk iesaistot primārās veselības aprūpes nodrošināšanā, ja reiz naudas būtu pietiekami. Viss jau būtu jauki, ja vien beigās neatdurtos pret jau minēto pašvaldību finanšu izlīdzināšanas modeli, kas nemainīts palielinātu pašvaldību nevienlīdzību. Jāatzīst gan, ka efektīvs modelis valstī ar iedzīvotāju skaitu nedaudz zem 2 miljoniem, kas dzīvi organizē 119 ārkārtīgi atšķirīgi apdzīvotās un attīstītās pašvaldībās, ir grūti izveidojams. Šeit arī pēdējais, bet lielais izaicinājums – pabeigta pašvaldību reforma, kas izveido dažus desmitus ekonomiski dzīvotspējīgu, attīstītu un sadarboties spējīgu pašvaldību, kurās cilvēkiem ir darbs, labi bērnudārzi un skolas bērniem, izcili sociālie dienesti, motivēti ģimenes ārsti un slimnīcas, kurās uz otolaringologa konsultāciju nav jāgaida divi mēneši.

Labā ziņa – solidaritātes nodoklis iekustina procesu pareizu izmaiņu virzienā. Specifiskā un iegrieztā veida, bet tomēr iekustina.

Deputātu kvotu posts

 

Latvijas budžeta veidošanas procesa īpatnība ir tā sauktās deputātu kvotas. Tas ir noteikts valsts budžeta nodokļu naudas apjoms, kas parasti vienādās daļās tiek sadalīts uz koalīciju veidojošu partiju Saeimas frakcijas deputātu skaitu. Dzirdēts, ka šo triku kolēģi sauc arī par stabilitātes kvotu. Lai miers mājās (proti – koalīcijā). Dažus gadus deputātu kvotas netika praktizētas un tā laika premjers ar atvieglojumu atzina, ka tas bija labi un pareizi.

2015. gada budžetā deputātu kvota bija 20 tūkst eiro. Lēmums, kam šī nodokļu naudas summa atvēlama, bija atkarīgs no deputātu izdomas, gaumes, teikšu kā ir – arī godaprāta. Es pati ne bez grēka, jo rosināju ar “saviem” 20 tūkst eiro papildināt Pārresoru koordinācijas centra (PKC) budžetu pētījumam par to, kādēļ pāri izvēlas nereģistrēt savas attiecības un kādi risinājumi būtu rodami šādu ģimeņu tiesību labākai aizsardzībai, lai pēc tam iegūtos rezultātus izmantotu normatīvo aktu pilnveidei. PKC izsludināja atklātu konkursu pētījuma veikšanai, atliek vien gaidīt rezultātus. Atzīšos, pieņemot spēles noteikumus izmantot deputāta kvotu, bija duālas sajūtas. No vienas puses apzinājos, ka visticamāk citādā veidā PKC naudu šādam pētījumam neredzēt kā savas ausis. Un politiķi varēs turpināt emocijās balstīto retoriku par cilvēku motivāciju nereģistrēt attiecības, atsaucoties uz pētījumu un pierādījumu trūkumu. No otras puses, apzinājos deputātu kvotu amorālo dabu. Mierināju savi, ka neatvēlu finansējumu konkrētas skolas, baznīcas, kultūras nama jumtam, kas parasti mēdz būt saistīti ar laipnā deputāta izcelsmes un dzīves vietu. Vai nerosinu piešķirt naudu kādai noteiktai NVO, kurā turklāt vēl pati darbojos. Bet jāatzīst, tie tādi pavāji mierinājumi, jo pats deputātu kvotu princips ir aplams.

Aplams ne vien tādēļ, ka noteikts, lai šķietami neliels, budžeta naudas daudzums tiek sadalīts pēc absolūti neskaidriem noteikumiem, bet arī tādēļ, ka tas vēl papildus rada nevēlamas blaknes. Spilgts piemērs tam, ka viena aplamība un mežģījums rada nākošos, bija vērojama nupat, kad MK lēma par finansējuma piešķiršanu Vidzemes TV sižetam par SIA ZAOO, apejot likumā noteikto sabiedriskā pasūtījuma izvietošanu medijos. Viena kroplība – budžeta likuma iekļautais finansējums privātai TV par privātu SIA (kas ir skaidrs un gaišs valsts iepirkuma jautājums), rada nepieciešamību ierēdņiem vismaz divās ministrijās VARAM un FM, tērēt laiku, spēkus un resursu, lai izdomātu, kā likumdevēja gribu, kas faktiski neatbilsts likuma garam, izteikt tiesiskā konstrukcijā. Papildus vēl šajos mežģījumos tiek iesaistīta NEPLP, kuru pienākums ir uzraudzīt un veikt sabiedrisko pasūtījumu medijos. Šis ir komplicētākais deputātu kvotu “atprečošanas” gadījums. Citas ministrijās mēģina atrast risinājumus, kā nofinansēt konkrētas NVO, jo tas ierakstīts budžetā, lai vēlāk nedabūtu sutu no Valsts kontroles par neatbilstošu budžeta līdzekļu tērēšanu.

Kāda morāle? Nākamā gada budžetā jāatsakās no deputātu kvotām. Tās ir pretrunā budžeta veidošanas labai praksei, tās ir primitīvs rīks deputātu – vēlētāju attiecību veidošanai, lai tās pēc tam īstenotu dzīvē, ierēdņi tiek spiesti balansēt uz likuma robežas. Aicināšu kolēģus atteikties no šīs prakses. Un arī ja nākamgad vēl neizdosies izskaust šo parādību, pati vairs  deputātu kvotu laimes rata griešanā nepiedalīšos.

Kā es kļuvu par liberāli

Piedodiet, kas mani lasa, šoreiz būs garāk. Un personiskāk. Mans maizes darbs jau gadus 14 ir politika. Piekto gadu vēlētā amatā. Pirms tam – mācekle, pie lieliskiem skolotājiem jāatzīst – Vladimira Makarova un Roberta Zīles. Tas, kas šobrīd notiek Saeimā, dara bažīgu. Spēcīgas asociācijas ar reiz pieredzēto.

Cik sevi atceros, ģimenē vienmēr runāja par politiku. Un darīja lietas. No vienas puses, man riebās tēva apsēstā nēsāšanās pa Rēzeknes Maskavas ielas 9  trīsistabu dzīvokli ar VEF radio, kam antena ķērās durvju stenderēs un skaņa pretīgi čarkstēja, Radio Svoboda, Bīvā Eiropa un kas nu vēl tur bija meklējumos. Tie vakari bija izčakarēti. Un tie bija visi vakari. Vecāki klausījās, runājās, čortojās par padomju varu, mācīja man un brālim salīdzināt radio dzirdēto ar televizorā redzēto, teica, ka avīzēm un televīzijai nedrīkst ticēt, jo tur melo, stāstīja par izsūtīšanām, teica, ka bērnudārzā nedrīkst citiem stāstīt, ko mēs te runājam, jo papam darbā būs nepatikšanas, ka krievi liek mums runāt krieviski, ka okupanti kaut kad izbeigsies, ka mums ir bijusi sava valsts, ka mani senči ir Kuršu ķoniņi, kas nevienam nav pakļāvušies, ka, lai iznīcinātu savu ienaidnieku, jāzina viņa valoda (krievu), ka opis (vectēvs), kas bijis izsūtīts, bijis ļoti gudrs, bet nedrīkstēja pēc lēģera atgriezties Dundagā savā ārsta praksē, ka paps desmit gadu vecumā no Sibīrijas viens atmuka uz Latviju, bet vairs nemācēja runāt latviski, ka krievi nav labi, ne krievi vispār, bet krievi, ej nu saproti, kuri, ka to nedrīkst stāstīt ārpus mājam, ka komunistu partiju var iznīcināt no iekšienes, tikai par to nedrīkst nevienam teikt utt…

Un tad bija superīgās rindā stāvēšanas. Kad mamma pēc darba vēlu gāja uz tuvējo veikalu, ņemot mani un brāli līdzi, jo “v odņi ruki boļše odnoi pački neotpuskatj” (vienas rokās vairāk par vienu paciņu nedot), vienalga vai tas somu margarīns EVE (kopš tā man riebjas margarīns), vai jeb kas cits. Un mēs ar brāli stāvējām tajās stundām garajās rindās, jo mamma teica, ka vajag, lai tiktu pie margarīna, desas, siera vai kas nu tur bija. Rēzeknes veikaliem toreiz pārtika gāja ar līkumu.

Un kaušanās. Ar 6.skolas – krievu(!) skolēniem pēc stundām. Pie memoriāla Lielā Tēvijas kara kritušajiem, kas bija tieši starp latviešu 5. un krievu 6.vidusskolu. Palaidējautājums bija – vai tu runā latviski, ak nē, kāpēc Latvijā nerunā latviski – nu, tad iet vaļā.  Bija jākaujas, jo viņi krievi, mēs – latvieši. Es darīju to. Pat ar pienākuma un misijas sajūtu. Noliku savu dzelteno lakādas mugursomu ar sunīšiem malā un kāvos ar krievu puikām. Mājas pagalmā labākie draugi man bija Ruslans, Ļena un Juļka. Ar viņiem nekāvos. Un runāju krieviski bez skaidrošanās.

Kādēļ šis stāsts? Tādēļ, ka laiki ir mainījušies. Tādēļ, ka mums jau 25 gadus atkal ir neatkarīga valsts, kurā mums nav jāatražo fobijas, ierobežojumi, ienaidnieka tēls, bailes, nedrošība par sevi. Tādēļ, ka mūsu bērniem vairs nav no agra vecuma jāiemācās atšķirt sarunas mājās no atļautajām sarunām bērnudārzos un skolās. Mums atkal ir sava valsts, par kuru mēs visi esam vienlīdz atbildīgi.

Es nenovēlu saviem bērniem svešas cīņas. Es negribu viņos turpināt savas bailes un traumas, ko objektīvu vēsturisku iemeslu dēļ ar mani darīja mani vecāki un vecvecāki. Mēs dzīvojam brīvā un demokrātiskā valstī. Mūsu bērniem jāprot būt brīviem. Un tādēļ, ka manā atmiņā, struktūrā, būtībā tik ļoti dzīva pieredze par aizliegumiem, ienaidniekiem, nepareizajiem – kas lielākoties bija mani tuvākie cilvēki pēc noteiktām pazīmēm – latvietis, ārsts, vectēvs, vai gluži pretēji – cilvēki, kurus vispār nepazinu, bet propaganda borēja, ka viņi ir nepareizi, ienaidnieki, tādēļ es nevēlos, darīšu, cik vien varēšu, lai šo pieeju neturpinātu. Lai neatražotu naidu pret citādajiem, lai sodus un aizliegumus nepadarītu par galveno sabiedrības regulācijas formu. Lai iespējami pamatīgi un neatgriezeniski attālinātos no manas padomju bērnības un jaunības pieredzes, kurā lika cietumos par anekdotēm, nepareizo grāmatu lasīšanu, par homoseksualitāti, kurā baidījās no citādā, kurā bija viena – pareizā mūzika, morālā stāja, pareizā dzimtenes mīlestība un pareizie svētki, pensija piecdesmit piecu gadu vecumā, pēc kuras sievietēm adīta jaka ar kaula pogām un lakats galvā, bija daudz brīva laika, bet nebija iespējas izbraukt no valsts, kurā nebija seksa, bet bija cerība uz žiguli, kooperatīva mazdārziņu un kurā Valsts vienmēr labāk zināja, kas pilsoņiem nepieciešams. Paldies, nevajag.  Nekad vairs.